Tulkoti īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #29
Tulkoti īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #303
Mana sieva mani klusi kratīja. Es paskatījos apkārt lauku namiņam. Meitenes noteikti sen jau gulēja. Uguns jau bija izdzisusi. Mana viskija glāze, jorpojām, bija man rokās. “Kāds klauvē pie vernadas durvīm,” mana sieva satraukti pastāstīja. Tad es arī to sadzirdēju. Es paķeru savu cirvi un aizdedzu lākturi. Es atvēru durvis domādams ieraudzīt skunksu vai jenotu, taču ta vieta ieraudzīju mazu zēnu. Viņš uz mirkli sastinga ieraudzījis mani un tad metās bēgt pa taku dziļāk mežos. Es centos viņu noķert. Viņš sāka aizmukt, taču tad paklupa un novēlās. Es uzlēcu viņam virsū un piespiedu pie zemes. “Kāpēc tu klauvēji pie manas verandas,” es uzkliedzu. “Mani onkuļi ta lika,” puika atbildēja. Pārsteigts pajautāju kāpēc. “Lai dabūtu tevi ārā no mājiņas.”
Es vēroju kā mans drīzumā sievastēvs aiz rokas ved savu meitu uz altāri. Asaras ritēja pa viņa seju skanot kāzu maršam, kas skanēja un atgādināja viņam, ka pēc pāris minūtēm viņš vēros mani turam viņa meitas roku un uzvelkam uz pirkstiem gredzenu. Viņs pienāca pie altāra un es satvēru viņas roku. Mans topošās sievas tēvs nokrit auz ceļiem lūgdamies:” Lūdzu atdod man viņu. Es izdarīju visu ko liki!” Es atbildēju:” Aizveries un neboja mirkli. Ja tu apsēdīsies un izbaudīsi ceremoniju, es varbūt pastāstīšu, kur esmu paslēpis pārējo viņas ķermeni.”
Es pagriezu ieroci pret slimo kretīnu kurš nogalinaja manu sievu. Viņš trīčēju no bailēm, domādams, kas notiks. Es nospiedu gaili. Ja vien viņš būtu runājis un mēģinājis rast, kādus argumentus, varbūt viņš varētu dzīvot. Bet tas noteikti nevarēja notikt. Galu galā viņs piedzima pāris minūtes atpakaļ.