Es bēgu. Viss apkārt bija tik tumšs. Es redzēju tikai viņa sarkanās acis, kuras man tuvojās. Es zināju, ka nevarēšu bēgt no viņ mūžīgi, bet es tik un tā centos. Man vajadzēja tikt galā, man vajadzēja izdzīvot. es jutu, ka manā dzīvē ir kāds mērķis, kuru man obligāti ir jāsasniedz. Es mēģināju bēgt aizvien ātrāk, bet jutu, ka mani spēki izsīkst. Es pamanīju taciņu un skrēju uz turieni.Takas galā bija redzama gaisma un es cerēju, ka kāds man tur varētu palīdzēt, izglābt mani. Un pēkšņi iezvanījās modinātājs. Beidzot mans murgs beidzās, vismaz šis murgs. Es zināju, ka arī nākošajā naktī man nāksies mocīties ar tiem pašiem murgiem atkal. Es jau esmu pie tā pieradusi, galu galā jau gadu man katru nakti jāpacieš šos neciešamos murgus. Bet es ticu, ka tie kaut kad beigsies.
Es piecēlos no gultas, uzvilku džinsus un savu siltāko jaciņu. Bija jādodas uz skolu, ko es ļoti negribēju darīt. Mamma kā jau katru rītu darīja savus darbus un pat nepamanīja, kā es izgāju laukā no mājas. Izgāju laukā un sapratu, ka biju aizmirsusi telefonu. Ienācu atpakaļ mājā un māte beidzot mani pamanīja.
- Kur tu biji?- viņa jautāja. Viņas acīs bija redzamas dusmas tā, ka es sapratu, k viņa domā, ka es tikai tagad atnāku uz mājām.
-Es telefonu aizmirsu . Vai tad tu nedzirdēji kā es izgāju laukā pirms dažām minūtēm?- es mierīgā balsī atbildēju un uzreiz devos uz savu istabu pēc mobīlā.
- Ja tu būtu gājusi, es būtu dzirdējusi. Tu man te nestāsti muļķības Anna.- viņa iekliedzās.
-Bet es tiešām taisījos uz skolu.- es centos saglabāt mieru, kaut gan zināju, ka nebūss labi. Pēkšņi manā istbā ienāca Arnis. Viņš man mans īstais tēvs, bet pieprasa, lai es pret viņu izturos kā pret tēvu. Mēs dzīvojam visi kopā jau 13 gadus, viņš atnāca, kad man bija 4 gadi. Viņš nekad man nav paticis, bet ko gan var darīt.
-Ko jau atkal dari?- viņš kliedza uz manis.
-Ko? Es telefonu aizmirsu, kad uz skolu gāju.- es centos paskaidrot.
-Tu mūs par muļķiem neturi. Tā vien tu domā, ka visgudrākā esi, bet tā tas nav. Un kur tu jau pa nakti tagad staigā? Būsi pieaugusi varēsi darīt ko vēlies ar visiem pēc kārtas, bet kamēr tu te dzīvo nemaz nedomā valkāties pa visurieni.- viņš uzkliedza un aizcirta durvis.
Es klusēju, jo negribēju, lai būtu vēl lielāks strīds. Kad es nogāju lejā māte skatījās uz mani ar dusmu pilnu skatienu. Es klusēdama devos laukā, ieliku austiņas, ieslēdzu mūziku , uzliku kapuci un devos uz skolu. Nonākot skolā es kā jau vienmēr apsēdos pēdējā solā un gaidīju, kad beigsies stundas. Man klasē nebija draugu, laikam jau tāpēc, ka nebiju tā komunikablākā persona un man nepatika iesaistīties apšaubāmos pasākumos. Visu dienu es pavadīju vai nu klausoties mūziku vai zīmējot kladē vai pārmaiņas pēc ieklausoties skolotājas teiktajā.
Pēc tam kad beidzās visas stundas es devos mājās. Ienācu mājā un dzirdēju kā mamma strīdās ar Arni. To visu dzirdēja arī mana māsa Gabriela, kurai tagad ir tikai 10 gadi. Viņa to visu ļoti ņēma pie sirds. Viņa sēdēja virtuvē un raudāja. Es piegāju pie viņas, noglaudīju viņas galvu un apskāvu. Viņa sāka raudāt vēl vairāk un tad palūkojās uz mani ar asar pilnām acīm.
-Kāpēc viņiem visu laiku ir jāstrīdās?- viņa jautāja, cerot sagaidīt no manis kādu atbildi un jautājumu, kuru es arī bieži sev uzdevu.
Es aizvedu māsu gulēt, pasēdēju pie viņas un pajautāju par to kā viņai iet skolā. Viņa iemiga un es arī devos uz savu istabu, lai dotos gulēt.
