Melisa
Esmu priecīga redzēt, cik Lorija ir starojoša un laimīga. Visi papīri ir gandrīz nokārtoti, un Sofija drīz atkal būs pilntiesīga viņas meita. Mazajai princesei ir tik siltas acis un labestīgs raksturs, ka man vai gribas raudāt aiz laimes vienmēr, kad viņu ieraugu.
Galvenais, ka Lorija ir simtprocentīgi pārvērtusies. Viņa ir izmetusi ārā visus draņķus, un es zinu, ka tos vairs nekad mūžā nelietos, lai pazudinātu sevi. Tagad viņai ir kāds, kura dēļ cīnīties un dzīvot pa īstam.
Noskatos, kā abas meitenes rotaļājas uz paklāja. Sofija šķirsta pasaku grāmatu un nemitīgi mammai rāda princeses ar garajiem, mirdzošajiem matiem. Lorija neatiet to viņas ne soli, un ik pa brīdim noskūpsta kādu meitas ķermeņa daļu.
Nemanot acīs sariešas asaras. Es domāju par seviun savu nākotni – vai man maz būs bērni? Vai es tos vispār esmu pelnījusi, vai es spētu būt laba māte...
Es, protams, vēlētos tādu mazu ķiparu, kurš skraida pa māju un sauc tevi par "mammu'. Kura gan sieviete to nevēlētos... Tā būtu pati labākā sajūta, un es nejauši apskaužu Loriju, bet labā nozīmē.
-Krustāmte, Melisa! - Sofija paceļ galvu un uzlūko mani, - Kāpēc tu raudi? - Meitēns vaicā, apaļām acīm uzlūkojot mani.
-Viss kārtībā, princesīt. - Noslauku asaras, kas nodevīgi rit pāri vaigiem.
-Tev ir skumji? - Viņa pieceļas kājās un pienāk pie manis, - Es negribu, lai tu skumsti. Es gribu, lai esi tikpat priecīga, cik mammīte! - Sofija apvij rokas man apkārt un piespiež galvu plecam.
-Es neskumstu, mīlulīt. Tās ir laimes asaras... - Paskaidroju, saskatoties ar Loriju. Šķiet, viņa saprot, - Es ļoti priecājos, ka atkal esat ar mammu kopā un nekad vairs nešķirsieties. - Saspiežu meitenes plecus.
Viņa aizskrien atpakaļ pie mammas, bet es pieceļos kājās un ieeju virtuvē. Atspiežos ar rokām pret palodzi un vēroju skatu aiz loga. Pavisam drīz jau uzsnigs pirmā sniega kārta. Bērni pārlaimīgi skries uz kalniņiem baudīt ziemas priekus, bet pārējie sūdzēsies par aukstumu. Kāpēc gan visi mēs nevarētu būt kā bērni – vienkārši baudīt un ļauties visam notiekošajam. Kāpēc mēs tik ļoti gribam visā iedziļināties un mainīt pasaules ritējumu... tā mēs kaitējam tikai paši sev, nevienam citam.
Virtuvē ienāk Lorija un uzliek savu plaukstu uz manējās.
-Viss labi? - Viņa mātišķi pajautā. Es tikai mēmi pamāju, jo nevēlos neko teikt. Pietiekami daudz esmu raudājusi. Es negribu izrādīt savu vājumu itin nevienam.
Mēs brīdi klusējam, un, šķiet, dvēsele ir mazliet pierimusi. Lielpilsētas troksnis un kņada ir nedaudz mani nomierinājusi. Es atkal jūtos vairāk kā es pati.
-Es jūs vēroju un domāju par to, ka arī es nākotnē vēlētos kādu tikpat ļoti mīlēt un sargāt. - Paskaidroju, jo es zinu, ka Lorija to gaida.
-Tev būs. Noteikti tas piepildīsies. - Viņa pasmaida, - Es arī neticēju, ka jebkad vēl redzēšu Sofiju, bet te nu viņa ir! - Māsa pasmaida no sirds. Es sen nebiju redzējusi viņu tā smaidām.
-Viņa ir burvīga, patiešām. - Papildinu.
Dzirdam, kā Sofija savam lācītim priekšā lasa grāmatu. Septembrī viņa uzsāks savas skolas gaitas, un es zinu, ka viņai patiks skola un padosies itin viss.
-Klau, Melisa... Es nevēlējos sabojāt šo brīdi, tomēr man tev ir kaut kas jāpasaka. - Lorija iesāk, balsi pārvēršot čukstā.
-Kas noticis? - Es vaicāju, jūtot, kā sirds sāk sisties ātrāk.
-Māte vēlas ar tevi tikties. - Viņa paskaidro. Lorijas acīs uz īsu mirkli pavīd žēlums, bet tas ātri izgaist. Aizgriežu galvu prom, nevēlēdamies par to runāt, - Es zinu, ka tu to nevēlies, bet, iespējams, tā ir pēdējā reize.. - Viņas balss viegli nodreb.
-Jā, es to nevēlos. Es nevēlos skatīties viņas ledus aukstajās acīs, kas mani tik ļoti ienīst! Es nevēlos klausīties vārdos, kas nav patiesi... - Paskaidroju savu rīcību. Māte nogalināja tēvu, viņa izpostīja savu bērnu dzīves un tagad vēlas, lai mēs tik viegli piedodam. Lorija varbūt, bet es nekad..
-Tu tam neticēsi, bet viņa mīlēja arī tevi. Sirds dziļumos. Viņa pati man to pateica, ka nav pret tevi bijusi gana laba un to nožēlo. - Lorija cenšas nostāties mātes pusē.
-Lorij, kāpēc tu to tagad dari? Es pati zinu, kā bija. Kāpēc viņa vienkārši neuztaisīja abortu, ja tik ļoti mani ienīda jau tad, kad biju viņas miesās! - Atcērtu un izeju no virtuves.
-Viņa vienkārši mirst.. - Lorija man seko uz koridori.
-Iziešu uz kādu brīdi. - Atbildu un klusām aizveru aiz sevis durvis.
Dodoties ārā, automātiski ielūkojos pastkastītē, jau sagaidot kārtējās reklāmas un "lieliskos" piedāvājumus. Sataustu aploksni un jau grasos to saplēst, bet pamanu, ka tur rakstīts mans vārds. Pārāk glītā un akurātā rokrakstā.
Ilgāk nedomājot, turpat uz vietas to atplēšu vaļā. Papīrs ir zīdains un patīkams pirktiem. Tur ir vēstule. Vai pāris teikumi.
"Sveika, Melisa.
Gaidīšu tevi šovakar pulksten 18.00 pie mājas.
A"
Tas ir viss, ko tur redzu. Ilgi lūkojos uz papīra lapu man rokās, nespējot saprast, ko tas nozīmē. Kaut kāds slims maniaks mani vēlas nogalināt tepat uz vietas?
Palūkojos pulkstenī un saprotu, ka man vēl ir pāris stundas laika. Ieliku ausīs austiņas, pārmaucu pāri galvai kapuci un dodos dzestrajā dienā.
Uzsāku lēnu skrējienu garām cilvēkiem, veikaliem , pieturām.
Vispirms man jāizlemj, vai vēlos redzēt māti un tad – vai pildīt to, kas rakstīts zīmītē.
Mūzika ļauj domām aizplūst tālu prom. Uz brīdi paliek vieglāk.
