Melisa
Kad nosēžamies, ir jau tumšs, taču visapkārt spīd gaismiņas, kas atgādina Ziemassvētku gaismiņu virtenes, kas piekārtas pie logiem. Mēs gandrīz vai neesam pārmijuši nevienu vārdu, jo Daniels šķiet pārāk saspringts un nomākts.
Man nav ne jausmas, kāds ir tālākais plāns, jo Daniels nav uzskatījis par nepieciešamu mani informēt. Viņš bija tas, ka pasauca mani sev līdzi, taču šobrīd izskatās, ka es esmu vairāk kā nasta, nekā kaut kas cits.
Kad beidzot esam atguvuši savu bagāžu, viņš pagriežas pret mani, mēmi uzsmaida un noglāsta vaigu tik maigi un rūpīgi, it kā es būtu trausla porcelāna lelle, kura tūlīt sadrups viņa rokās.
Pie izejas mūs sagaida kāds jaunietis ar rūsas krāsas matiem un tik nopietnu seju kā pasaules labākajam pokera spēlētājam. Viņš tur lapu, uz kuras rakstīts Daniela vārds. Viņš lieliem soļiem dodas pretī man nezināmajam cilvēkam un cieši to apskauj, it kā būtu brāļi. Lai gan Daniels nekad nav minējis, ka viņam tāds būtu, un es jau arī nejautāju...
Samulsusi satveru ciešāk smago koferi, kas nostiepj roku un izliekos, ka aplūkoju apkārti, kaut gan man garām spraucas simtiem cilvēku. Tiem visiem ir kāds sagaidītājs ar siltu smaidu sejā un mīļu apskāvienu. Mani negaida šeit neviens.
Papurinu galvu un nolemju, ka došos pie tablo un sameklēšu tuvāko reisu atpakaļ uz mājām, tomēr brīdī, kad grasos īstenot tikko izgudroto plānu, Daniels sagrābj manu plaukstu un vel tuvāk jaunēklim, kurš neizskatās īpaši priecīgs. Iekožos apakšlūpā, nevēlēdamās izrādīt, ka tā aiz bailēm un uztraukuma trīc.
-Tā ir Melisa. - Viņš paziņo, plati smaidīdams.
Jaunietis ilgi mani vēro, acis cieši sažmiedzis, it kā veiktu kaut kādu skenēšanu, pārbaudot, vai neesmu bīstama un kaitīga. Jūtu, ka mans augums viegli dreb, bet varbūt tas ir tāpēc, ka šeit ir vēsi.
-Markuss. - Viņš sausi izspļauj un pagriežas uz papēža. Es vairs netieku novērota. Daniels panāk Markusu un abi sarunājas man nesaprotamā valodā. Viņi smejas un, šķiet, vispār ir aizmirsuši, ka es arī eksistēju. Kā tāds nekam nederīgs suns velkos viņiem nopakaļ, nesdama līdzi savu čemodānu, kuru tā arī nekad līdz galam neizkrāmēšu. Vismaz man tā šķiet šobrīd.
Kad nonākam līdz mašīnai, Daniels beidzot arī man atmet mazu daļu savas uzmanības. Viņš palīdz iecelt koferi bagāžniekā, bet turpina klusēt. Kāpēc viņš neklusē, kad ir ar Markusu? Kādēļ tad viņš ir tik brīvs un laimīgs? Kādēļ viņš mani ignorē un izturas tā, kā pret sū*u?
Jo vairāk par to domāju, jo vairāk acīs sariešas asaras. Tā bija vissliktākā ideja braukt līdzi un pazemot sevi šo divu ārzemnieku priekšā. Es pat nesaprotu, ko esmu tam Markusam nodarījusi, ka viņš mani neieredz jau no pirmā acu uzmetiena.
Mēs iesēžamies mašīnā, kur smaržo pēc kanēļa un piparkūkām. Daniels, protams, ieņem vietu blakus vadītājam, bet es iespiežos aizmugurē. Sēdekļi ir pārāk auksti un neērti, lai es spētu no sirds izbaudīt braucienu man nezināmā virzienā.
Mans un Markusa skatiens aši sastopas atpakaļskata spogulī, tomēr es redzu viņa acīs neizsakāmu niknumu un bažas. Kas viņam, ellē ratā, lēcies? Es esmu pirmā, kas novēršas, un mēģinu atrast labāku skatu, kur piekalt skatienu.
Pār stiklu notek lietus lāses, atstādamas mazu lāsīšu sliedes aiz sevis. Esmu pilnībā koncentrējusies tikai uz tām. Cik gan viegli tās rit pāri visam stiklam... Man šķiet, ka kaut kādas lietus lāses pat ir laimīgākas par mani.
Fonā skan lēta popmūzika un viņi turpina čalot. Es vairs necenšos izsekot līdzi valodai, jo man ir gluži vienalga. Es tik ļoti gribētu atvērt durvis un vienkārši aiziet prom, bet diemžēl mēs braucam divdurvju mašīnā.
Aizveru acis, vēlēdamās, kaut te būtu kāds cilvēks, kuram vismaz varētu pazvanīt vai aizsūtīt ziņu. Kāds, kas mani saprastu, būtu piedzīvojis, ko līdzīgu un prastu dot noderīgu padomu, bet neviena nav.
Pēkšņi sirdī iezogas nepārvaramas ilgas pret Loriju. Kaut es varētu pagriezt laiku atpakaļ un paņemt visu to pretīgo un riebīgo, ko esmu gan sastrādājusi, gan arī sarunājusi.
Ja man būtu otrā iespēja, es nekad vairs tā neizteiktos. Tieši šajā mirklī es vēlētos lūgt māsas padomu, vai vismaz viņu apskaut. Tā, kā agrāk. Kad es vēlu pārnācu no ballītēm, bet viņa mani teju aizmigusi gaidīga virtuvē, lai uzzinātu visu sīkumos un pasargātu no mammas, kurai riebās, ka es pusi nakts neesmu mājās.
Es vienmēr viņu apskāvu un pateicos. Lorija manā labā ir darījusi ļoti daudz, bet mana cūciskā rīcība nav piedodama. Es viņu saprotu, es arī no sirds ienīstu tādu cilvēku kā es.
Mašīna strauji apsājas, un tikai tad es pamanu, ka mani vaigi ir mikli no asarām, kuras pati nemaz nebiju jutusi noritam pār vaigiem. Aši noslauku tās piedurknē un gaidu, kad Daniels un Markuss izkāps ārā.
Mēs stāvam milzīgas mājas pakāpē. Lai gan ir nakts, tā ir skaisti izgaismota, bet visu vēl maģiskāku padara spožais mēness tumšajās debesīs.
Trīsstāvu māja atgādina kādu pilij līdzīgu ēku. Tās logi ir pievilcīgi antīki. Gan ap tiem, gan arī balkonu daiļo mežģīnēm līdzīgs koka grebums. Visapkārt ir košumkrūmi un ziedi, kas tikai tagad sāk zaļot.
Dzirdrajā baseina ūdenī atspīd mūsu siluteti. Es atkal nodrebinos, jo aukstais vējš ir ticis klāt kauliem.
-Tev visprims būtu jālūdz viņu atļauja. - Markuss saka, un tas ir pirmais sakarīgais teikums, ko saprotu arī es.
-Tev taisnība. - Daniels atbild. Smaids ir nozudis. Ir tikai pelnu pelēka seja un izmisums, kas tajā jaušas.
Verandā iedegas silti dzeltena gaismas un parādās kāds stāvs.
-Lūdzu, uzgaidi mirklīti šeit. - Viņš saka, saņemdams manus plecus.
-Kas īsti notiek? - Mana balss atgādina aizkaitinātu bērnu, kurš tūlīt izplūdīs skaļā brēcienā.
-Viss būs labi. Uzticies man. - Daniels uzspiež ātru skūpstu uz vaiga un nozūd gaismas virzienā.
Es palieku viena tumsā. Ar briestošo paniku un drebuļiem, kas turpina mani kratīt arvien vairāk un vairāk.
