local-stats-pixel fb-conv-api

Tukšums #10

Visu atlikušo nakts daļu nespēju ne acu iazvērt. Domas, kā milzīgi gubu māķoņi tramdīja manu mieru un es vēros tieši tiem cauri uz griestiem. Ik pa laikam atmiņā atausa kādas jaukas atmiņas un es neviļus smaidīju, taču vakardienas notikums nevarēja palikt bez uzmanības...

---

- Labrīt, kundze! - Teica Elizabete, kas bija mans mājas pārzine un labā roka saimniecības jautājumos, kad kāpu lejā pa kāpnēm. - Jums pienākusi svarīga vēstule! - Pārzine smaidot teica un pastiepa man korespondenci.

- Paldies! - smiadot atbildēju, paņēmu balto aploksni un devos terases virzienā.

Man te patika! Šī māja bija mana miera osta, ko pati biju iekārtojusi. Tā bija trijstāvīga privātmāja ar terasi, lielu dārzu un baseinu. Te bija viss, kas man tik ļoti bija vajadzīgs, neskatoties uz to, ka pēdējā laikā te uzturējos reti. Darba darīšanu un efektīvākas biznesa pārvaldības dēļ, biju pārcēlusies uz Londonu, kur nu jau atradās manas kompānijas galvenais ofiss.

Mans tēvs bija plašās aprindās labi pazīstms, kā ļoti talantīgs un ambiciozs arhitekts. Viņš projektēja visdažādākā stila mājas bagāto slānim, ar ko izraisīja ļoti lielu nepatiku konkurentu vidū. Visu savu bērnību un arī tagd ļoti apbrīnoju tēti. Neskatoties uz to, ka viņš bija ļoti aizņemts ar savu darbu un veltīja pavisam nedaudz laika man, viņš bija mans elks. Pieaugot es aizvien vairāk vēlējos līdzināties viņam un iegūt viņa atzinību, taču tas nebija viegli. Es negribēju konkurēt ar viņu, taču vēlējos artasties maksimāli tuvu viņam. Es kļuvu par interjera dizaineri un nu mēs varējmām apvienot mūsu spēkus un strādāt kopā. Tā mēs izveidojām O'Neil Enterprise, un es biju tā vadītāja.

Uzmetu skatienu vēstulei, kas atradās uz blakus esošā galdiņa, noliku kafijas tasi un steidzos to atvērt. Mana sekretāre bija pacentusies un ar kurjera starpnicību nosūtījusi man svrīgākos dokumentus, kas bija jāparaksta. Aploksnē atradās dažādi nebūtiski līgumi, kas norādīja darbu uzsākšanu pāris objektos, rīkojumi, kā arī manis lūgtais peļņas un zaudējumu aprēķins.

Vēlreiz pārlasīju katru no dokumentiem un to parakstīju. Bija atlicis vais tikai peļņas un zaudējumu aprēķins, ko nolēmu izpētīt rūpīgāk. Mirkli vēros lapā un pat nevarēju pamirkšķināt. Iepriekšējā mēneša bilance uzrādīja - 200 000 000 un es apmulsu. Jā, es jau biju pieradusi pie summām ar tik daudzām zīmēm, taču nekādi nevarēju izprast zudējuma cēloni.

- Ko tu tik domīga? - mani pārsteidz Dilana balss man aiz muguras un varēju dzirdēt viņa soļus tuvojamies. Nu jau viņš bija man pavism tuvu, pieliecās un uzspieda maigu skūpstu man uz pleca - Labrīt! - viņš atsāka un ieņēma vietu tieši man pretī esošajā krēslā, taču es vēl nebiju atguvusi rīcībspēju.

- Dilan, vai tu jau redzēji iepriekšējā mēneša finanšu rādītājus? - jutāju un domīgi uzlūkoju topošo vīru, ar ko srtādājām kopā.

- Kas tad man tur būtu jāredz? - vīrietis nevarēja saprast manu jautājumu un mirkli lūkojās manī.

- Mēs esam mīnusos! - atteicu un vēlreiz ielūkojos lapā.

- Dārgā, bet tā jau ir biznesa specifika! - Viņš salkani atteica un nedroši uzsmaidīja

- To es zinu, taču... - es aprāvos un centos atsaukt atmiņā visus darījumus - taču iepriekšējā mēnesī mēs nodevām Milānas apartamentus ekspuatācijā un bijām guvuši labu peļņu. Nekādi iepirkumi un tēriņi saistībā ar citiem objektiem netika veikti! - skaidroju.

Vīrietis nodūra galvu un klusēja. - Dilan!? - es nesapratu viņa darbības - Vai tu kaut ko par to zini? - jautāju nesaprašanā. Atbildes nebija, viņš klusēdams piecēlās un piegāja pie terases malas.

- Man vajadzēja to naudu! - viņš skaļi izsaucās pavisam nepagiežoties! Sajutu viņa balsī rūgtumu un aizkaitinājumu. Bija saprotams, ka viņš nevēlējās, lai uzzinu, ka... Ka viņš nozaga mana uzņēmuma naudu!?

- Tu domā, ka esi gudrāka par citem!? - viņš agresīvi norūca un lielā ātrumā tuvojās man. Viņa rokas sažņaudza manu kaklu un es nevarēju paelpot. Es centos izrauties no viņa skavām, taču viņš bija manāmi spēcīgāks par mani. Man bija bail. Kā šīs mīļās, brūnās acis man var nodarīt ko tādu!? Nespēju izdvest ne skaņu, viņa tvēriesns necentās mani atbrīvot. Jutu, ka mani spēki izbeidzas... Tie atstāj mani.

Nejauši nogrūdu kafijas tasi no galda un izdzirdot šo šķindienu, kas radās tasītei sasitoties pret grīdu, terasē ieskrēja Elizabete. Dilans to pamanīja un atlaida roku no mana kakla, piecēlās un ātrā tempā aizgāja. Pēdējais, ko dzirdēju bija riepu kaucieni.

34 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000