Neviens nevarēja redzēt, ka es smaidu
Es atradu pazudušo meiteni pornogrāfiska rakstura klipā. NSFW
Viņš nozuda zem manas gultas un sāka gaidīt
Viņai ir viena un tā pati rīta rutīna katru dienu
Tu domā, ka tiki sveikā cauri ar to, ko izdarīji?7
161
0
Manam tēvam ir grūti pārdzīvot savas sievas slepkavību.
Kā jau to var saprast, viņam nekas nenāk par labu. Mani vecāki izšķīrās, kad es biju daudz jaunāks un viņa bija tēva otrā sieva. Cik es zinu, viņiem bija labas attiecības. Es pie tam uzskatīju, ka viņa tēti labi ietekmēja. Bet vai man pašam viņa patika? Es viņu cienīju un biju pieklājīgs, bet es nevaru teikt, ka mīlēju kā mammu. Nepārprotiet, tas, kas ar viņu notika ir briesmīgi un es nevaru iedomāties nevienu lietu, ko viņa būtu tik šausmīgu izdarījusi, lai būtu pelnījusi šādu iznākumu.
Nepārsteidzoši, liekas, ka mans tēvs ir pilnīgi cits cilvēks kopš tas notika. Viņa vienu vakaru izgāja no mājas un divas stundas vēlāk viņu atrada mirušu savā mašīnā. Nevienam nav ne jausmas, kas notika. Nemelošu, tas mani ļoti biedē. It sevišķi zinot, ka slepkava joprojām nav noķerts.
Aptuveni pirms nedēļas, es dzirdēju viņu runājam. Tā bija vēla nakts un nevaru teikt, ka biju pārsteigts. Ārsti deva viņam kaut ko, kas palīdzētu viņam aizmigt, bet es nezinu, cik ļoti efektīvs tas bija. Tas lika viņam staigāt miegā. Viņš pietam dzēra zāles kopā ar alkoholu, kas man neliekas nekas baigi labs kopā ar miegazālēm. Bet vienalga es nespēju viņu vainot. Kopš brīža, kad slepkavība notika, es visu laiku nakšņoju viņa mājās, lai viņu pieskatītu.
Es dzirdēju, ka viņš pieceļas un staigā apkārt pa tumsu. Es zināju, ka mēnessērdzīgos nevajag modināt, tāpēc es nepievērsu tam īsti nekādu uzmanību. Viņš aizgāja laikam uz vannasistabu, jo es biju diezgan pārliecināts, ka dzirdēju tās durvis atveramies. Par manu pārsteigumu, es dzirdēju, ka viņš kaut ko murmina.
—Veronikas vairs nav un tagad es esmu šeit iesprūdis ar cilvēku, kas viņu nogalināja. Gandrīz katru dienu. Man vajag katru dienu skatīties uz to maitas gabalu. Tā it kā tas jau nebūtu pietiekami slikti, ka tu viņu nogalināji, man vēl vajag skatīties uz tevi dienu pēc dienas. Bet vienu dienu tu pārlūzīsi un tava dirsa būs ieslēgta aiz restēm. Ja tev paveiksies. Jo es lūdzu Dievu, kaut es tevi notvertu pirms to izdara policija.— Es nedzirdēju vairāk neko citu viņu sakām pirms viņš ieslīdēja atpakaļ savā istabā. Durvis aizcirtās un atkal viss bija kluss.
Tikai ne mans prāts. Daļa no manis nespēja noticēt, vai es tiešām to visu dzirdēju. Es sēdēju, sitot sev pa roku un pārbaudot, vai esmu pamodies. Jā, esmu, es nesapņoju. Un tā es te gulēju apstulbis. Es nebiju domājis, ka tas ir iespējams, bet tagad man bija viņu vēl vairāk žēl nekā pirms tam. Ne tikai viņam kāds sievu atņēma, bet tas “kāds” bija cilvēks, kuru viņš pazina. Kāds, kas viņam katru dienu bija jāpacieš. Es nespēju iedomāties neko sliktāku. Ir briesmīgi, kad kāds kaut ko izdara, bet vēl briesmīgāk ir būt spiestam izlikties, it kā nekas nebūtu noticis.
Pirmā lieta, par ko es aizdomājos, bija, kāpēc viņš neziņoja par to policijai, bet es drīz vien pats uz šo jautājumu atbildēju. Varbūt viņš tā darīja, bet nekur tālāk tas nenonāca. Vai sliktākā gadījumā, policija arī zināja, bet nebija pietiekami daudz pierādījumu. Tā notiek daudz biežāk nekā cilvēki grib domāt. Jūtot drebuļus skrienam pār kauliem, es sāku domāt, kurš varēja būt tas cilvēks, kas kaut ko tādu ir izdarījis un ko mans tēvs pazīst. Ātra izskriešana cauri visu pazīstamajam lokam īsti neko nelīdzēja. Tas varēja būt kāds, kam bija kaut kāds naids pret viņu. Es atzīstu, ka nebiju īsti kontaktējies ar tēvu pirms visas šīs jezgas, bet es tāpat nevarēju iedomāties nevienu pašu cilvēku.
Un tas nekādā veidā nepalīdzēja. Ja ko, tad tas padarīju visu vēl tikai sliktāku. Mans tētis domāja, ka viņa sievas slepkava ir kāds, ko viņš redz ikdienā. Visas nākamās dienas es centos pievērst uzmanību katram cilvēkam, ar ko viņš sastapās. Santehniķis vai apkopēja? Bet, zinot viņu, viņš šādas lietas uzticēja darīt tikai cilvēkiem, kas viņam patika. Es centos uzvesties tik dabīgi, cik vien spēju, kaut gan iekšēji es skrēju cauri visiem cilvēkiem, ko viņš pazina un jautāju “Vai viņš to izdarīja?”. Kad es vairs nevarēju pateikt, kurš to būtu varējis izdarīt, man sāka kļūt ļoti baisi. Neatkarīgi no tā, kurš tas bija, viņš bija kaut kur tuvumā.
Vienīgais, ko es varēju darīt, bija gaidīt, kad viņš atkal sāks miegā staigāt un es atkal varēšu dzirdēt viņu runājam ar sevi. Katru vakaru, kad viņš gāja gulēt, es jutu, kā mans adrenalīns uziet gaisā. Es parasti izlīdu no gultas, piegāju pie durvīm un lūrēju pa šauro durvju šķirbu, ko vienmēr naktī atstāju vaļā. Katru reizi es pie sevis kliedzu “Nu sāc beidzot atkal ar sevi runāt”, bet viņš to nedarīja. Es jutos dīvaini, lūrot, kā mans tēvs naktīs staigā miegā. Viņš jau vairākas dienas neko nebija miegā teicis.
Kad es pagājušā naktī beidzot to dzirdēju, es gandrīz izlecu no savas ādas. Es lūrēju atkal cauri durvju šķirbai, un kad es sadzirdēju tēva balsi, es salecos.
—Tu domā, ka tiki sveikā cauri ar to, ko izdarīji? Domā tā vien tālāk. Tava diena pienāks. Es to garantēju. Dusi saldi, tu kuces dēls.— Pēc tā viņš aizgāja atpakaļ uz savu istabu un aiztaisīja durvis.
Man likās, ka es tūlīt eksplodēšu. Redzot, ka viņš šādi ar sevi runā vannasistabā bija baisi pirms tam, bet tagad tas bija daudz biedējošāk nekā es to biju spējis iedomāties. Tas bija slikti, kad es biju domājis, ka viņš runā par atriebību, bet tagad es sapratu kaut ko citu. Viņš nerunāja vienkārši vannasistabā, viņš runāja ar kādu tur. Viņa balss izklausījās tieši tāpat, kā pirms tam, tikai šoreiz es redzēju viņu pieliecamies uz priekšu pret zāļu skapīti. Pret zāļu skapīti, kuram priekšā bija milzīgs spogulis.
Tev patiks šie raksti
