Iepriekšējā daļa šeit http://spoki.tvnet.lv/literatura/Trauslais-augums-6/690189
Es sāku viņam skriet pretim. Bija man izdevies viņu pārsteigt un es viņu ar triecienu nogāzu zemē.
Krītos zemē viņš mani parāva līdzi un krītos es atsitu kāju, kas neveiksmīgi pagriezās.
Sāpēs iebrēcos un uzkritu virsū Ivaram.
Ivars iesmējās un nogrūda mani nost no sevis. Tad viņš aši piecēlās un paskatījās uz mani.
Kāja nežēlīgi sāpēja. Aši aplūkoju savu kāju. No ārpuses tai nekas nebija noticis, bet iekšēji vai miru no sāpēm.
„Tev tā nevajadzēja darīt!”viņš noteica un pagriezās pret Andrīša mirušo ķermeni.
Man bija jātiek tagad projām no viņa, bet es biju tik nevarīga. Cenots pagriezties uz sāniem, bet tad pār visu manu ķermeni pāršalca sāpes, kas rādijā pašas no sevis asaras.
„Kas tev?”viņš pagriezās un paskatījās satraukti uz manu seju.
Pēkšņi viņš pasmaidīja un pietupās pie manis.
„Ko tu darīsi?”pār lūpām negribīgi izspiedu šos vārdus, kas prasīja man tik daudz sāpju.
Pār viņa lūpām izspiedās ļauns smaids un viņš ar rokām piespieda manus plecus pie zemes.
„To ko katrs vīrietis, tevi ieraugot gribētu izdarīt!”nosmīnēdams Ivars ieliecās pie manām lūpām.
Es sapratu ko viņš gribēja ar mani izdarīt un sāku kliegt.
„Kušs!”viņš nosacīja un piespieda savas lūpas pie manām lūpām.
Viņš manu kliegšanu apstādināja uz īsu mirkli, jo es galvu iesitu viņam pa degunu, kas viņu apstādināja.
Puisis atliecās no manis nost un dusmīgi uzlūkoja mani. Pa viņu degunu sāka tecēt asinis. Viņš tās sajuta un noslaucīja ar roku.
„Ak tad tā?”viņš noteica skatīdamies uz savu asiņaino roku.
Ivara rokas apkampa viegli manu galvu un to stingri turēja lai es nevarētu izkustināt. Viņš vēlreiz pieliecās pie manas, bet tagad pie mana kakla un sāka to spēcīgi skūpstī.
Priecājos, ka iepriekšējā rakstā bija tik daudz +
. Man prieks, ka kādam vēl patīk šis stāsts.:) Un protams, ka gaidu jūsu komentārus, jo tie man nozīmē ļoti daudz!
