Tīrelī. [Prologs]11

1814. gads.

Sejā iepūš agrajam pavasarim raksturīgais, dīvaini stindzinošais vējš, liekot no vaigiem pazust sāļajām asarām, kuras graužot vaigus, kā nemirstošs atgādinājums, dedzina dvēseli. Es nezinu kādēļ raudu, bet tā šķiet pareizi. Stīvā, raupjā auduma kleita nepatīkami kutina pakakli. Debesis ir saplūdušas ar pasauli un pārvērtušās tukšā, nepārpeldamā bezdibenī. Mana bālā, ledusaukstā plauksta ir sastingusi tēta melnā mēteļa piedurknē. Gluži kā nepazīstamie cilvēki apkārt, viņš raud, bet cenšās to paslēpt aiz klusām, saraustītām izelpām. Nekad neesmu redzējusi viņu tādu. Kāpēc viņa vienmēr gaišā seja ir iekritusi un skaistie, izteiktie vaibsti nedzīvi auksti? Kādēļ man mugurā ir pati skaistākā, kodīgākā un dārgākā kleita un kājās vēl nesen lakotās kurpes? Mans tēvs paraugās lejup un caur sāļajām asaru aizmiglotajām acīm cenšās izspiest sāju smaidu. Es necenšos atsmaidīt. Savām lielajām, cerības sagrautajām bērna acīm truli lūkojos uz kādu dārgā uzvalkā tērptu vīrieti, kurš stāvot uz paaugstinājuma, skumjā balsī stāsta par nāvi. Viņam nav žēl, es redzu tikai trulu apziņas sajūtu. Pat pasaule un vienmuļi pelēkie kapakmeņi, kas gurdi plešās mums visapkārt,- skumst.

- Viņa neatgriezīsies? - mana smalkā, sāpju pildītā bērna balss ieskauj gaisu, kad pie nesen aizraktās bedres esam palikuši tikai divi vien. Cilvēki ir izklīduši, jo mums nepietiek naudas bēru mielastam. No debesīm, sīkās, gandrīz nemanāmās lāsēs līst lietus, minūtēm skrienot, arvien vairāk samērcējot mūsu līdzīgos, salmu krāsas matus. - Mammas vairs nav, vai ne? -

- Nē. - vīrietis aizlūzt un ar miglainu skatienu truli lūkojās pār pelēkajām koku galotnēm. - Viņas vairs nav. -

1816. gads.

Debesīs pazūd kāds vientuļas kaijas kliedziens. Jūra ir nemierīga, tā gluži kā mani sirdspuksti triecās gar melnajām klinšu sienām. Debesis un jūra ir savijušās ar dūmaku, pārvēršoties vienotā veselumā. Gaiss smaržo pēc jūras sāļā ūdens, vēla rudens, vēja un smiltīm.

- Tēti, - liegi noraugos kādā pelēkajās debesīs dejojošā kaijā un dziļāk ieķērusies vīrieša elkonī, klusi turpinu. - Kāpēc tas ir tik negodīgi? -

- Kas noticis, Letīcija Aļaska? - viņš pasmaida smaidu, kādu mēdz veltīt tikai man un uzlūko mani ar savām skaistajām, bezdibeņiem līdzīgajām, dūmakainajām acīm.

- Kādēļ putniem ir piešķirta brīvība lidot, bet mums ir jāpaliek uz zemes? -

- Ārprāts, Letīcij. - vīrietis iesmejās dzīvos un patiesos smieklos. - Priekš sešgadnieces tu esi pārāk gudra. -

- Bet nopietni, - es neliekos mierā un saraukusi uzacis, atkārtotā uzmanībā uzlūkoju vīrieša pelēkā mēteļa ieskauto stāvu. - Kādēļ pasaule ir tik negodīga? - vīrietis neatbild un klusi turpina lūkoties pretī vējam. - Tēt, es gribu lidot. - šie vārdi viņa glīti veidotajā sejā ieviešs patiesu smaidu. Saķēris manu trauslo vidukli un ignorējot manus skaļos smieklus, viņš ceļ mani augstāk un augstāk pretīm debesīm. Sejā sitās ledains vējš un brīvi izlaistie mati dejo tam līdzi. Nāsīs iesitās sāļais jūras gaiss.

- Nu, vai redzi? Tu lido. - pie manis nonāk viņa skanīgā balss un es to sajūtu,- brīvību. Tā atnāk pie manis līdz ar vēju un jūras šalkām. Tas ir brīnišķīgi. Paceļu galvu un aizveru acis.

1818. gads.

Viņa nedzīvais, vairs neelpojošais augums guļ uz viesistabas grīdas. Pie galvas iezīmējās sārts asins laukums. Viņa acis ir aizvērtas un krūtis vairs nekustās sirdspukstu ritmā.

Viņa vairs nav.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tireli-1/733580