Tīrelī. [14]7

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tireli-13/738527






Ja es nebūtu es pati..
Un ja tu būtu kāds cits..
Ja vārdi ko saki man tagad,
Tad būtu vien pasaules liksts.

Tad asaras ērkšķos vairs neķertos,
Un sāpes uz krūtīm vairs negultos.
Es būtu brīva.
Es būtu vien es.

Bet tagad, kad esi man viss.
Manas asinis vēnās un dvēselē.
Es slīkstu ar tevi un pasauli.
Un manis vairs nav.

Esi tikai tu.


Stāvot hercoga mistera Čārlza ieņemšanā, es cenšos nelūkoties man pretī stāvošajā, staltajā mistera Viljama augumā un ar skatienu koncentrējos uz piebraucamā ceļa braucošajā, greznajā karietē, kas ar katru sekundi, arvien vairāk un vairāk tuvojās Hamingtonu muižai.

Misters Čārlzs ir ietekmīgākā un bagātākā persona, kas jebkad ir ieradusies šīs ģimenes plaši daudzinātajos svētkos. Viņam ir radniecīga saikne ar pašu karalieni. Tēvocis un tante šī iemesla dēļ ir tik satraukti, ka stāvot man gluži blakus, sinhroni mīņājās no labās uz kreiso kāju, nepārtraukti piekārtojot jau tā spoži kārtīgo apģērbu. Serēna stāvot blakus savam brālim, pašlepni smaida un ik pa laikam uzmet dziļu skatienu misteram Viljamam, kurš šķietami jau zaudējis interesi, valgi lūkojās tālumā.

Greznā, tumši matētā kariete, divu graciozi melno zirgu pavadīta strauji apstājās, liekot sasalušajai zemei zem lielajiem riteņiem skaļi nokrakšķēt. Visi man apkārt klusi aiztur elpu un pat putekļi gaisā un vējš, kurš viegli jauc manus matus pieklust savādās gaidās. Migla kā smags plīvurs apvijās ap manu augumu.

Īrijas ziemeļrietumos, nelielajā pussalā, dienas rit gandrīz pastāvīgā, necaurredzamu mākoņu aizsegā, bet šodien tie nav tikai drūmi nomācoši, to dzīlēs, aiz smaga miglas un sniegpārslu plīvura slēpjās savāda priekšnojauta, kura ir piepildījusi tumsējo gaisu. Īstenībā man patīk migla, man patīk lietus un mūžīgi drūmās, pasīvu tumšās ēnas, kurās varu paslēpties.

Matētās karietes durvis paverās un no tām izkāpj kāds veca vīra siluets. Šim izskatā necilajam vīrietim ir sažuvuši, neizteiksmīgi dzelteni vaibsti, līki uzkumpis, neglītas formas deguns, šauras, ūdeņainas acis un greizs smaids. Viņa nepatīkamais izskats pār ādu liek pārskriet savādām, aukstām trīsām. Savādi, ka cilvēki veco vīrieti vērtē tikai dēļ stāvokļa un bagātības.

- Labvakar, cienījamo hercog. - tēvocis panāk uz priekšu un bijīgi pasniedz roku labi tērptajam vīrietim. - Vai šurpceļš bija patīkams? -

- Jā, Fjodor, esmu apmierināts par piešķirto karieti. - vecā vīra balss ir zema un nepatīkami čerkstoša, tajā atspoguļojās vien sāja vienaldzība. - Ceru, ka garais ceļš atmaksāsies un es nebūšu braucis par velti. -

- Ak, nē, ser. - tante steidzīgi iejaucās un plati iepletusi savas šaurās acis, ar sīkiem solīšiem pienāk blakus tēvocim. Viņas tuklais augums satraukumā viegli trīs. - Nepārsteidzieties ar secinājumiem, ser. Jums šeit patiks, es zvēru. Mums ir pašas skaistākās un izsmalcinātākās istabas un zāles visā plašajā Īrijā. -

- Lai tā būtu. - hercogs nepieklājīgi pārtrauc tanti un garlaikots paverās Serēnas un Eimosa virzienā. - Vai jūs mūs neiepazīstināsiet? -

- Ak, protams, ser, atvainojiet. - tante kā nopērts kucēns nodur acis. - Šī ir mūsu pirmdzimtā, - Serēna. Un šis, mūsu vienīgais dēls,- Eimoss. - abi nosauktie viegli paloca galvas un pieklājīgi pasmaida smaidu, kurš iederās tikai pieņemšanā. Hercogā viņu vārdi neraisa nekādu uzmanību. - Un šī ir manas nelaiķa māsas meita,- Letīcija Aļaska. - tante bez nekādas ievērības norūc.

Izdzirdējis manu vārdu, vīrietis ieinteresēts uzmet man dziļu skatienu un pirmo reizi pasmaida. Viņa smaids ir dzeltens un nepatīkami nelīdzens. Es cenšos atsmaidīt bet manas lūpas vien sagrīļojās un ieslīd vieglā smaida atblāzmā.

- Džozelīna un Franciss ir labi pastrādājuši. - viņš nepieklājīgi nosprauslājās. Lūkodamās vecā, savītušā vīra vaibstos, manī nemanot aug panika. Viņš ir pretīgs un smaids, kas tiek veltīts man, ir pārlieku aizdomīgs.

- Viņi ir miruši, es palūgšu kaut nelielu cieņu no jūsu puses, ser. -



Lielā, sadzeltējušajiem mežģīņu aizskariem un augstajiem griestiem ieskautā istaba manī raisa savādi nomācošu un tukši smacējošu sajūtu. Koka grīda, gaiši zilās, zelta vijumiem rotātās sienas, aukstuma aura un viegls marmora smārds,- šī bija mana un Serēnas bērnistaba, vairākus gadus mēs šeit gulējām blakus gultās un skatijāmies griestos sēdošajās, marmorā kaltajās enģeļu sejās, vēlēdamās, kaut arī mēs varētu būt tik skaistas un neaizskaramas. Viss ir tik pazīstams, bet tajā pašā laikā tik svešāds un auksts.

- Misters Viljams jau ir manā varā. - Serēna tēloti spaldzīgi klāsta savai istabenei, piesargājoties lai to dzirdu arī es. Viņa zin, ka man sāp. - Mums ir saikne, es to jūtu. Bildinājums nebūs ilgi jāgaida. -

Cenšoties ignorēt Serēnas apmierināto balss toni, es klusi veros ārā pa logu un ar skatienu klejodama pa sarmas klāto pagalmu, ļauju vecākajai istabenei savilkt manu korseti. Es nejūtu kā tā atņem manu elpu. Es nejūtu neko.

- Viņš pret mani ir tik piesardzīgs un rūpīgs. - Serēna šķielēdama manā virzienā, augstprātīgi nosaka un paceļot augstāk zodu, ļauj istabenei, matos iepīt tumsā mirdzošas, smalkas pērles. - Kā jums šķiet, Mirian, vai mēs saderam? - viņas istabene klusē, bet tas jaunajai sievietei neliedz turpināt. - Cik žēl, ka tev, Letīcij, neveicās tā kā man. -

Kad istabene ķerās klāt maniem neizteiksmīgajiem matiem, es instinktīvi ielūkojos spogulī. Varbūt pie vainas ir krēslas un bāli zilā marmora kontrasts, bet es izskatos slimīgi nomocīta, ziloņkaula bālajā sejā atspīd savādas sāpes. Manai ādai ir vienmērīgs tonis, un šķiet, ka tā laiž cauri gaismu, izstarodama to maigi zilā nokrāsā, bet es vienalga nespēju atrast sevī ko skaistu. Ar katru Serēnas pateikto vārdu, mana seja nepatikā samiedzās.

Skatoties uz savu neizteiksmīgo atspulgu, ar katru sekundi es arvien vairāk un vairāk apjaušu, ka tā ir patiesība. Es neesmu nekas. Vien divas neizteiksmīgas, gandrīz nemanāmas uzacis, aizmiglotas, pelēkzilas acis un šaura līnija, kurai vajadzētu būt mutei.

- Tev tiek tie paši briesmīgākie, māsīc. -

Šie vārdi mani satricina un es neizpratnē uzlūkoju Serēnas jaunatnīgos vaibstus. - Ko? -

- Vai, - sieviete tēloti iesaucās un pasmaidot pieliek plaukstu pie mutes. - Mamma tev vēl nav izstāstījusi? -

- Ko izstāstījusi? - es aizkaitināta paaugstinu balsi, bet Serēnā tas izraisa vien smalkus smieklus.

- Jaunkundz, jaunumus ir tiesīga paziņot vien misis Hamingtone. - vecākā istabene kautri iebilst, bet mēs abas to pat neievērojam.
- Serēna, runā. - es stingri, sev neraksturīgi uzbrūku māsīcai. - Ja pat istabenes to zin, kas liedz to uzzināt man? -

- Nu, kā lai to pasaka. Hercogs Čārlzs ir ieinteresēts un viņš lūdz tavu roku, sirsniņ. -