local-stats-pixel fb-conv-api

Tīrelī. [11]1

223 0

Varbūt ir kādi ieteikumi vai kritika? emotion



http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tireli-10/737774




Es uzmanīgi paceļu rokas un ar pašiem pirkstu galiem viegli satveru sudraba rakstiem rotāto, vienkāršo matu sprādzi, kura saturot sarežģīto un cieti stingro matu vijumu, liek man iederēties starp aristokrātiem. Viegli palocot plaukstas locītavu, es sprādzi izrauju no matu skavām, ļaujot tiem vieglos vālos pārkrist pāri pleciem. Nekur nesteidzoties, es atšķetinu katru matu šķipsnu. Šī kustībs jaunā vīrieša samocītajā, sāpju ieņemtajā sejā liek parādīties tiko redzamam smaidam. Par spīti aukstumam kas atņēmis vīrietim elpu, viņa bezdibeņiem līdzīgās, vētras zilās acis mirdz. Tās ir tik savādas un aicinošas, tik aukstas un dziļas, tik skaidras, bet neko nepasakošas.

Vīrietis bezspēcīgi atspiežās uz elkoņiem, laujot man novilkt viņa biezo, nedaudz miklo un sasalušo virsjaku. Kad pienāk kārta sniegbaltajam, pustumsā viegli mirdzošajam kreklam, es saminstinos un sastingstu. Es nekad neesmu redzējusi vīrieti bez krekla, pat ne tēti. Mistera Viljama dūmakainā skatiena pavadīta, es lēnām paceļu plāno krekla audumu un klusi ieelšos. Manam skatienam paverās ledaini bālā marmorā kalts, pustumsā viegli mirdzošs vēdera reljefs. Pirkstu galiem slīdot pa viņa auksto, savādi aicinošo ādu, es nespēju apturēt tauriņu dejas savā pakrūtē.
Tas ir tik skaisti.
Viņš ir tik skaists.
Ar skatienu prātā cenšos paturēt katru gludo ādas laukumu un izliekumu, dziļi prātā saprotot, ka viņu tādu vairs nekad neredzēšu. Mūsu klusās, sastingušās izelpas skar tumsējo gaisu. Pēkšņi apjaušot, ka vīrietis ar savādu vērību, neko neteicis lūkojās manos vaibstos, es samulstu un noduru skatienu. Velkot krekla audumu uz augšu, es pēkšņi sastingstu. Mani sirdspuksti sastingst un asinis vēnās pārvēršās ledū. Tieši virs sirds, uz aukstajām krūtīm ir dziļa rēta, asinis ir neapturamas un kā smagas asaras slīd lejup pa vīrieša augumu. Mans skatiens samiglojās. Rēta izskatās durta cilvēka rokām.

Man ir jāsatur sevi rokās un dziļi jāieelpo, lai nenoģībtu. Nedomājot, es ar strauju kustību norauju kleitas augšsvārku un šauro strēmeli aplejot ar spirtu, tuvinu brūcei. Vīrietis saraustīti atlec atpakaļ un viņa skatiens tiek piekalts maniem vaibstiem.

- Novelc. - par spīti sāpēm un sviedriem, kuri iezīmējuši jaunā vīrieša seju, viņš izspiež un ļauj skatienam noslīdēt zemāk. Es jūtu, kā viņa skatiens dedzina ādu. Asinis uz viņa krūtīm ir smagas un nevienmērīgas. Man nav izvēles.

Aizverot acis, ar drebošiem pirkstiem atpogāju blūzes augšdaļu, ļaujot plānajam augumam nogulties pie manām kājām. Tagad es esmu vien stingri sasietā korsetē un apakšsvārkos. Pat neatverot acis, es jūtu kā viņa dziļais skatiens klejo pa manu bālo augumu, kavējās pie atklātajiem atslēgas kauliem un sastingst pie neizteiktās krūšu bedrītes, kad jūtu, ka viņš ir atgriezies pie maniem vaibstiem, es atļaujot atvērt plakstus. Viņa acis manī verās ar savādu uzmanību. Tās ir kā laikapstākļi, kuri atspoguļo viņa dvēseles dzīles. Tad kad tikāmies pirmo reizi, tās bija kā pildītas ar rudens vēju,- ledainas, bet mierinošas. Ballē kad mūsu skatieni satikās, tajās plosijās nevaldāms sniegputenis, kurš mani vilka arvien dziļāk un dziļāk sevī. Uz balkona viņa acīs plosijās vētra, kura mijās ar naidu un pretošanos sev. Kā vienā cilvēkā var mist tik daudz?
Tumsa runā mūsu vietā.

Pieliekot spirtu pie vīrieša krūtīm, viņš saraujās un kusi nodreb, bet pat ar miglas aizklātām acīm un sviedru ieskautiem matiem, viņš izskatās kā skaista, marmorā kalta skulptūra. Notīru brūci un viņa augumu no asinīm, kuras jau sākušas sakalst, uzvelku kreklu un virsjaku, un noguldījusi viņa augumu uz sasilušajiem dēļiem pie kamīma, smagi izelpoju.

- Jaunkundz? - viņš atkal atver acis un drebošā, aukstuma ieskautā balsī iejautājās. - Vai varat manas domas novērst uz ko citu? Šīs sāpes ir neizturamas. -

- Es varu dziedāt. - jaunā vīrieša seja iemirdzās un acis noskaidrojās, atgādinot mierīgu un ledainu ziemas rītu. Pēc klusuma mana klusā, čukstam līdzīgā balss piepilda tumšo, sāpju ieņemto gaisu. Es neprotu dziedāt, bet vīrietis aizver acis un atslābis, dziļi izelpo. Šo dziesmu kādreiz man dziedāja tēvs, kad nespēju iemigt. Viņa balss atgādināja miglu tumšā mežā, tā bija pārliecinoša un dūmakaina, vienmēr liekot par ādu pārskriet savādām trīsām.

" Give me a moment,
Got to get this weight up off my chest,
Don't feed me sorrow,
Pain is a poison I digest,

Find yourself another soul to hold,
You think, you thought, I know,
Off upon my journey I must go,
To where the river flows,

I'll give you answers,
To the questions you have yet to ask,
Silence is beauty,
Words they only complicate the task."


- Paldies. - kad tumsa ir ieskāvusi mani savās skavās un aizrāvusi prom no īstenības, es izdzirdu klusu, gandrīz nemanāmu čukstu, kuru varbūt tikai iztēlojos.


Kad atveru acis, kamīns ir izdzisis. Mana elpa gaisā atstāj smagus elpas mutuļus. Logā rotājās leduspuķes un aiz tām aust jauns, maigi rozā debesīm ieskauts rīts. Paveroties apkārt es ieelšos,- es esmu viena.

223 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
12 avatars12

Kad būs nākamā?

0 0 atbildēt