›

Tīrelī. [1]10

265 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tireli-Prologs/733310

1826. gadā, 8. novembrī, Īrijas ziemeļos, Hamingtonu muižā.

Atverot logu, manā sejā iesitās auksta vēja šalts. Tas sajauc manas trauslās, no ciešā mezgla izjukušās matu šķipsnas. Atkal ir pienācis rudens, plašos tīreļus vairs nerotā gaiši saules stari, tagad ir vien kluss vējš, kurš klejo pa līdzenumiem un savijies ar dūmaku, klusi pazaudē pasauli. Iet astotais rudens, kad esmu pieņemta tēvoča lorda Hamingtona ģimenē. Jau astoto rudeni es esmu bārene, kuras dvēsele jau sen ir saberzta pelnos un aizpeldējusi līdzi vējam. Šādi dzīvot ir ļoti grūti, nav pilnīgi neviena, kas uzklausītu, nav neviena kas saprastu. Šī smalkā, zelta un zīda ieskautā dzīve mani dara nelaimīgu. Plašie, zelta vijumiem rotātie gaiteņi sevī nes tikai tukšas, nevienam nepiederošas ēnas, vienīgais kas atskan plašajās, griestu gleznojumiem rotātajās zālēs ir manu smalko kurpju papēžu klaboņa. Mani vienīgie sabiedrotie ir pelēko portretu skatieni un tumsa tukšo istabu stūros.

Atspiežos pret bālajiem logu rāmjiem un ignorējot vējā plīvojošos zīda aizskarus, izliecos ārā pa logu. Mani sveicina auksta vēja šalts, kura neko nesakot, klusi apvijās ap augumu. Kaut kur debesīs pazūd kāds vientuļš kraukļa kliedziens. Gaiss smaržo pēc pilnīga klusuma, brīvības un miglas vāliem. Prātā atpeld astoņus gadus apspiestas atmiņas un es ļauju tām nākt. Acu priekšā parādās miglains tēva siluets, gadiem ejot esmu jau aizmirsusi viņa smaržu, bet vienīgais ko atceros ir dīvaini dziļās, bezdibeņiem līdzīgās, pelēkās acis, kuras ielūkojoties spogulī, vienmēr vērsies man pretī. Aizveru acis un instiktīvi liecos pretī vējam, pretī brīvībai. Šī sajūta ir tik pazīstama, tik ļoti tuva, liekot man vai sajukt no brīvības un dīvainās sajūtas pakrūtē. Mani izjukušie mati dejo līdzi vējam, kailie koku zari šūpojās tiem līdzi. Šajā brīvībā es varu būt vien es pati. Apakšstāvā skaļi nošķind šķīvji, kāds smalks kalpones spiedziens iezīmē tumšo gaisu. Visi gatavojās slavenajiem Hamingtonu ģimenes svētkiem. Lai novērstu uzmanību, ar nepārpeldamu vērību no bālās palodzes paņemu biezo papīra bloku un kā milzīgu dārgumu, sažmiegusi to plaukstās, noslīgstu uz zemes un galvu atspiedusi pret auksto sienu smagi izelpoju. Rokā paņemot ogles zīmuli, ķermeni pāršalc neizmērojams vieglums. Papīrs ir raupjš, bet ideāli sader ar manis vilktajām līnijām. Mana plauksta dejo pa papīru. Zīmulis klusi uzzīmē tīreļus kas paverās pa logu, ieēno miglu un nebeidzamos plašumus attēlo kā nepārpeldamu bezdibeni. Ar katru uzzīmēto līniju, es sevī gūstu arvien lielāku mieru. Smagi atverās durvis un telpu piepilda kādi soļi, kas ar katru skaņu, ar vien vairāk satricina dvēseli. Bet es neatraujos un nepacēlusi acis, turpinu zīmēt. Manu sēdošo augumu aizēno kāda ēna un gribēdama lai to pamana, klusi ieklepojās. Es par to neliekos ne zinis.

- Ko tu dari? - kluso gaisu iezīmē nepieklājīga, augstprātīga vīrieša balss. Savaldīgi ignorēju brālēnu un atkārtoti pievēršos zīmējumam. Es viņam nepatīku. Es nepatīku nevienam Hamingtonu ģimenē, pat viņu kalpones lūkojās manā virzienā tikai ar šausmām un nicinājumu. - Es tev jautāju,- ko tu dari. - viņš nepacietīgā, aizkaitinājuma ieņemtā balsī norūc. Vēljoprojām ignorēju vīrieša nepatīkamo balss toni un nepievērsusi uzmanību viņa augumam, pabeidzu tonēt ēnas, kas klusi savijās ar miglu. - Vai tu esi kurla? - viņš nepieklājīgi jautā un smagi pieliecies, izrauj papīra bloku no manām bālajām plaukstām. Viņš nepazīst sabiedrības normas, greznā dzīve ir sagrozijusi viņa prātu un ievedusi aklā maldu pasaulē. Pazemīgi paceļu skatienu un sastopos ar brālēna šaurajām, ūdeņainajām un nepatīkami smīkņājošajām acīm.

- Eimoss, lūdzu, liec man mieru. - klusi nomurminu un nolaižu skatienu, klusi pievērsdamās savām plaukstām. Man nav tiesību runāt pretī vīrietim, vienīgais ko varu darīt ir pazemīgi klusēt, nu es esmu pārkāpusi šo smalko robežu.

Atskan raupja papīra čauksti un es instiktīvi paceļu skatienu. - Tādat tu glezno. - viņš nogroza netīri melno matu ieskauto seju un nepatikā savilcis vaibstus, nosaka. Viņa izstīdzējušie, bālie pirksti neuzmanīgi slīd pāri maniem zīmējumiem.

- Eimoss, noliec. -

- Vai tā ir pavēle? - vīrietis paceļ skatienu un viņa neizteiksmīgie vaibsti iegūst sārtu nokrāsu. Es klusēju.

- Nē. - pēc ieilguša klusuma, viņš strikti nosaka un pirkstos saņem kādu ar akvareļiem gleznotu, raupju papīra lapu. - Es neko nenolikšu. - truli noraugos kā viņš smaidot, skarbi noplēš pirstos paņemto lapu. Tā gaisā apmet loku un atdusās pie manām kājām. Lūkodamies manās acīs, viņš atkārto kustību, līdz pie manām kājām ir kaudze manu zīmējumu, kuros kādreiz biju ieguldījusi sevi visu. Kaklā sakāpj kamols un nevaldot pār sevi, es metos viņam virsū.