Tikai tukšums2

Pirmais čapters

Pirmsākums

Lienīte nepavisam nebija sapņu meita un nebija piedzimusi paraugģimenē. Varbūt arī tāpēc viņa bija tāda maza un dīvaina nūģe. Kamēr citas meitenes tīņu vecumā sapņoja par pirmo puisi, Lienīte plānoja, kā ātrāk un efektīvāk pārgriezt vēnas, vai rēķināja savu krišanas ātrumu no vietējā skatu torņa. Vai arī masturbēja.

Mammīte un papiņš slimoja ar klasisko latvieša depresiju – alkoholismu. It kā jau labi cilvēki, bet ar ļoti prasmīgi pakāstām dzīvēm. Māte pēc augstskolas pabeigšanas pašķīrās ar savu lielo mīlu un noprecēja papuci – labsirdīgu, bet diezgan neaptēstu galdnieku, lai uztaisītu veselus 4 knēveļus un sapni par zinātnieces karjeru nolaistu podā. Tā nu viņai nācās vietējā miestā kļūt par skolotāju un atlikušo mūžu mēģināt kaut ko iedzīt pastulbu skolēnu pauros. Varbūt arī tāpēc viņa savus bērnus un vīru nemīlēja – bijām taču kaut kas tāds, kas sabojāja viņas cerību uz krutāku statusu sabiedrībā. Jā, izlikties par labāku esam viņai vienmēr patika. Lienīte viņai izbira kā pēdējais un ceturtais no visām mutēm, kuras jābaro. Lienīte bija lielākais apkaunojums no visiem. Fiziski tizla, neglīta, nekad nerunāja ar citiem bērniem, nesmaidīja. Nē, bija gan Lienītei kāds pluss – laba galviņa dota, vienmēr gudrīšu topā. Māte gan nezināja, ka vismaz varētu izlikties, ka bērnu mīl, ne tikai prasīt labas atzīmes, lai nostiprinātu savu šķietamo inteliģences statusu. Bet savu uzpūtīgo tieksmi būt viskrutākajai viņa izcīnīja visai sīvi, ar papiņa siksnām (vismaz tam tas mērkaķis noderēja). Kādā bērnudārza koncertā ar šausmām konstatējusi, ka Lienīte neplāta muti tik ļoti skaisti un plaši, kā viņai gribētos, māte momentāni izstrādāja turpmāko stratēģiju. Mājās, iegrūdusi Lienīti pa durvīm, māte ar siksnu sāka tēlot diriģenta lomu, kamēr Lienīte asarās un šausmās kauca "Ak, eglīte" ar muti kā laidara vārti. Vēlāk, kad Lienīte mācījās spēlēt klavieres, māte atklāja vēl vienu burvīgu opciju – uzsist zilu aci. Gaumes izjūtas mātei nebija, tāpat arī vajadzība apgaismot par pubertātes minimālo higiēnu. Tā nu Lienīte ar savu čolku, brillēm un ''80'ies til I die'' stila parpalām godam bija iemantojusi titulu ''nesmukā''. Par mēnešreizēm mātei stāstīt bija kauns – labi, ka visu varēja no "Sīrupa" uzzināt. Ar gadiem māte slīka arvien dziļākā mīlestības un paškritikas trūkumā. Lieki piebilst, ka dziļums bija tieši proporcionāls patērēto alkoholisko kokteilīšu daudzumam. Kā jau klasiskam alkoholiķim pienākas, viņa pat sāka ekspresēt kaut ko līdzīgu mātes mīlestības jūtām – tikai bija jau par vēlu. Lienīte šo sievieti uzlūkoja ar riebumu, jo asinsjūtas bija aizdzinusi pastāvīgā verbālā un fiziskā pazemošana. Tā nu mammīte, sapratusi, ka nevar atgūt to, kas reiz pazaudēts, arvien vairāk atbalstīja Cēsu Alus biznesu, līdz pilnībā sabojāja iekšējos orgānus un veselo saprātu, tomēr dzīvību spītīgi turpināja vilkt, jo viņa taču neesot alkoholiķe un visi viņu apmelojot.

--turpinājums sekos