Šis ir visu laiku baisākais stāsts, kāds sarakstīts. Katrs vārds ir rakstīts tā, lai lasītājam kļūtu arvien vairāk bail.
Es sēžu istabā un jūtu, kā tā acis slīd pār manu muguru. Man ir bail paskatīties uz manu skapi, bet gribās televīziju, lai tā izbeigtu šo klusumu. Pults atrodas tuvumā. Ieslēdzu. Bet rāda tikai šņākoņu. Var dzirdēt, ka skapja durvis ir ciet. Un zinu, ka pienāks rīts.
Naktī, un es zvēru, ka gulēju, atradu sevi pie šņākoša televizora. Šņākoņa ir biedējoša, bet, kad tā beidzas, es dzirdu, kā tas elpo. Bet bailes mani stindzina un liedz man kustēties. Durvis aizvērās un tagad varu atgriezties gultā. Bet... Es zinu, ka diena būs tikai sapnis.
