Tev šķiet, ka mani pazīsti (47)4

Skumji kļūst ap sirdi, kad saproti, ka cilvēki, kuri dāvāja tev lieliskākās atmiņas, paši ir kļuvuši tikai par atmiņām..

-Es tūlīt būšu atpakaļ,- es nosolījos Kristiānam, izkāpdama no mašīnas. Aizvēru durvis un skrēju mājas virzienā, jau dzirdēdama troksni, kas neliecināja par neko labu. Rihards. Sasodīts. Sasodīts. Sasodīts. Es pavisam biju aizmirsusi. Atvēru mājas durvis un pieliecos tieši laikā, lai nedabūtu ar šķīvi pa galvu.

-Es negribu neko!- Elīza iespiedzās, un es skriešus devos uz viesistabu, kur viņa stāvēja, ar pannu rokās pretī savam bijušajam puisim,- Ja tu mani vēlreiz noskūpstīsi, es tevi izmetīšu pa logu!

-Elīza, mazā, nemet man ar traukiem,- Rihards lūdzās. Puiša acīs es samanīju dzirkstīti, ar ko viņš uzlūkoja manu māsu. Līdzīgu skatienu Kristiāns veltīja man... papurināju galvu.

-Kas tik steidzams bija, ka man bija jāskrien mājās?-

-Ā,- māsa mani beidzot pamanījusi, man uzsmaidīja, un tad viņas skatiens pievērsās Rihardam,- Tavs brālis ir klāt. Vari doties mājās.

-Es nekur neiešu,- Rihards ietiepās.

-Jā, viņš nekur neies,-

Elīza uz mums skatījās, kā uz muļķiem. Arī Rihards uzmeta man izbrīnītu skatienu.

-Kas jums te notiek?-

-Viņš mani taisās precēt.- Elīza nikni noteica. To dzirdot, es pasmējos un māsa man uzmeta gandrīz iznīcinošu skatienu,- Ko tu smejies? Es esmu resna kā biskvīta torte. Es taču neielīdīšu kāzu kleitā, turklāt tie nav tavi bērni! Kur loģika?

-Tāda, ka es mīlu tevi, un gribu savu dzīvi pavadīt ar tevi,- Rihards taisnojās,- Un man ir vienalga, ka tie nav mani mazie, kurus tu nēsā zem sirds. Bet viņi ir daļa tevis.

-Katrīna, tev nav nekas sakāms?-

-Ir gan,- smejoties atteicu,- Es eju baudīt dzīvi,- pateicu un devos ārā pa durvīm. Neticīgi nošūpoju galvu un aizvēru durvis aiz sevis. Uzreiz pamanīju Kristiānu mašīnā un devos tās virzienā. Puisis skaļi klausījās latviešu dziesmas, un mani pārņēma izbīlis.

-“Autobuss Debesīs”?- es šaubīgi pavaicāju, pievēršot sev puiša uzmanību,- Vai tas ir tas, ko mūsdienās puiši klausās?

-Tev jāsāk baudīt klasika,- puisis sacīja un saņēma manu roku, kad biju apsēdusies viņam blakus.

-Kas šī ir par dziesmu?-

-“Tev nebija laika”,- puisis atbildēja un iedarbināja mašīnu, un pagrieza mūziku klusāk,- Tā, kā tu esi te un smaidi, tad noprotu, ka mājās viss kārtībā..

Es skaļi iesmējos, un puisis uz mani paskatījās kā uz ķertu.- Tavs brālis taisās precēt nost manu māsu!

Puisis pasmaidīja,- Lieliski. Tad jau varēsim taisīt dubultkāzas!-

Es noriju siekalas. Tas bija joks?- Tu to tagad nopietni?

-Kāpēc gan nē?- puisis mīļi apvaicājās,- Vispār.. kamēr tu biji tur, es padomāju..

-Ko tad?-

-To, ka gribu tevi,- puisis sacīja, un viņa acīs atmirdzēja saules stariņš,- Un es nedomāju to seksa ziņā. Es gribu tevi fiziski un garīgi tikai sev..

Es nezināju, ko lai atbildu, tāpēc vienkārši noskūpstīju puisi uz vaiga. Kristiāns pievērsās ceļam, neatlaidis mani roku no savējās un nogriezās nākamajā pagriezienā. Sāka snigt, tāpēc īpaši labi neredzēju, kur puisis mani ir atvedis.

-Tu tagad joko?- es neticīgi vaicāju. Kristiāns piemiedza aci un izkāpa no mašīnas. Es ierāvos sēdeklī un truli blenzu uz priekšu. Nē. Es neesmu gatava.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-48/700430