Tev šķiet, ka mani pazīsti (28)4

Kā vecos labos laikos... vai tomēr nē?

Mums bija tikusi milzīga viesnīcas istaba, kurā iedalījās četrās istabās katrai personai. Nometu savu somu uz zemes, atgāzos milzīgajā gultā un nospēru apavus no kājām. Es biju Francijā, kultūras un modes epicentrā. Romantiskākajā pilsētā uz pasaules ar visinteresantāko vēsturi kāda vien piedzīvota. Es biju šeit. Es. Un man šodien aprit astoņpadsmit gadu. Es varēju atpūsties no nekā. Jau gandrīz aizmigu,  kad māsa ieslēdza skaļu mūziku, un es izbīlī izkritu no gultas.

-Es šo to jau sapirku,- Elīza pārbļāva mūziku,- Gribi piemērīt?

-Elīza, es gribu gulēt!-

-Nekādas gulēšanas,- māsa ietiepās un pienāca pie manas gultas, lai pastieptu man roku,- Laiks paārdīties.- māsa sacīja, un, paņēmusi manu somu, izpurināja tās saturu uz zemes. Apstulbusi skatījos uz izmētātajām drēbēm, un uzmetu māsai iznīcinošu skatienu.

-Ko tu, pie velna, dari?- es uzrūcu,- Kurš to tagad vāks?

-Es savākšu,- Elīza nobolīja acis,- Atbrīvojies,- māsa satvēra manus delmus un ieskatījās man acīs,- Tev ir jāizlādējas. Tu esi pārāk nopietna.

-Nē,- es pasmējos,- Es vienkārši neesmu stulba,-

-Nu beidz nīgroties,- māsa novaidējās,- Nāc, iesim iepirkties,- viņa teica un, satvērusi mani aiz rokas, izvilka no manas istabas, cauri visam numuriņam, lai izietu uz foajē. Māsa aizslēdza numuriņu un, izvilkusi no kabatas, novēcināja to manu acu priekšā. Man vajadzēja safokusēt redzi, lai saprastu, kas tas ir. kredītkarte?

-Bez limita tēriņi,- māsa apmierināti sacīja,- Mums šodien ir svētki, māsa. Un nedomā man tos sačakarēt!

-Labi jau labi,- es noburkšķēju, nevēlēdamās nekur iet, tomēr māsas uzstājīgumam es nevarēju pretoties,- Uz kurieni mēs iesim?

-Visur!- māsa iespiedzās un sāka skriet uz gaiteņa beigām. Es gāju lēnāk, nošūpodama galvu. Vai tie bija grūtnieces hormoni? Jaunības trakums? Vai diagnoze: Elīza? Es nezinu. Bet skats bija jautrs.  Paskatījos telefonā, cerībā ieraudzīt kaut vienu jaunu ziņu, bet telefonā viss, kas bija redzams, bija mana un māsas kopbilde 2010.gadā Minhenes zooloģiskajā dārzā.

-Keridī! Tu nāc?- Elīza uzsauca, būdama krietnu gabalu tālāk. Ieliku telefonu kabatā un sekoju māsai.

Vienkārši nedomā par to. Nedomā par neko. Es sev iegalvoju, iziedama ārā pa viesnīcas durvīm.

***

Pēc staigāšanas pa veikaliem abas bijām pārgurušas. Mums nācās palūgt palīdzību no šveicara, lai ienestu viesnīcā milzīgo čupu ar maisiem, un kamēr tos izkrāmējām pagāja zināms laiks. Bija vēla pēcpusdiena un Elīza, izmantojot google tulku, bija pasūtījusi vakariņas uz numuru- augļu plati un šampanieti. Ierīkojāmies galvenajā istabā numuriņā un skatījāmies televizoru, pļāpādamas par visu, kas vien bija iespējams. Tik sen nebiju jutusies tik tuva māsai kā tagad. Šīs saiknes man pietrūka.

-Ja es ēdīšu vēl, es pārsprāgšu,- māsa sūdzējās, atdodama augļu šķīvi man,- Es kļūšu resna.

-Vai zini,- es smaidot atteicu,- Tas ir normāli. Bērniņiem ir jāaug. Puncis aug, tu audz..

-Nu jā,- māsa paraustīja plecus un atteica,- Bet es gribēšu atgūt formu. Kaut kad.

-Tev rokas būs pamatīgi uztrenētas, nēsājot abus,- es atteicu,- Nedomāju, ka Ēvalds būs dižais atbalsts un tēvs, ja tu jautā manu viedokli.

Elīza izbolīja acis,- pasaki man kaut ko tādu, ko es nezinu,- māsa sacīja un pastiepās pēc maisiņa, kas bija rozā tonī,- Bet tu paskaties, cik maziņas drēbītes.- māsa bērnišķīgā balstiņā dudināja, cilādama rozā un zilās drēbītes.

-Saulīt,- es sacīju,- Tu taču pat nezini, kāds dzimums tev būs. Un ja nu tu gaidi vienāda dzimuma pārstāvjus?

-Kad atgriezīšos Latvijā, skaidri zināšu,- māsa man parādīja mēli,- Un no kurienes vispār radās tas stulbais stereotips, ka meitenēm jānēsā rozā un puisīšiem zilais? Abas krāsas ir skaistas.

-Nevaru nepiekrist,-

-Šis ir burvīgs,- māsa parādīja uz mazo pandas kombinezoniņu, ko biju izvēlējusies,- Tik mīlīgi.

-Ir gan,- es sacīju,- Vai esi domājusi par vārdiņu izvēli?-

Elīza mirkli aizdomājās.- Man gribētos, ka man būtu divas meitas. Vienu es sauktu par Gabrielu, otru par Danielu,- māsa prātoja,- Puišus gribētu saukt par Dāvi un Reini.

-Un ko par to saka Ēvalds?-

-Viņam vienalga,- māsa sāji atteica,- Piedod, man jāiet,- māsa pielika plaukstu pie mutes un piecēlās kājās un aizskrēja uz tualeti. Viņai bija tik slikti, ka varēju dzirdēt visu pat otrā istabā. Piecēlos, atstādama trauku uz grīdas, un iegāju vannas istabā. Paņēmu dvielīti, samitrināju to izlietnē zem vēsā ūdens strūklas un uzliku to māsai ap kaklu kā kompresi. Elīza bija pavisam bāla un atgāzās pret sienu.- Man metas nelabi, kad par viņu domāju,- māsa sacīja,- Un tas ir tiešā nozīmē. Vai tas ir slikti?

-Nezinu,- smejoties atteicu,- Ne jau es ar viņu gulēju.

-Ļoti smieklīgi, Keridī,- māsa norūca,- Es te sataisīšos, un tad dosimies.

-Kur tad?!-

-Uz restorānu. Es atkal esmu badā,- māsa iesmējās,- Un man gribas mazliet franču pieredzes!

-Franču pieredzes?-

-Jēzīt, Keridī,- māsa sacīja,- Tev vajadzētu izbaudīt dzīvi. Aizmirsti meiteni, kas tu biji. Tu tagad esi jauna sieviete. Fokusējies uz to.- māsa nopietni atteica,- Un pie vakariņu galda es tev pastāstīšu visu, ko tu vēlies zināt,- viņa sacīja.

Man kabatā novibrēja īsziņa. Neklausoties, ko māsa saka, izņēmu telefonu no kabatas un izlasīju īsziņu. „Es sāku būt greizsirdīgs”, Kristiāns rakstīja.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-29/697564