Kuru katru dienu viņa pateiks savus pirmos vārdus. Mana sieva un es uzlikām rotaļīgu likmi, ko viņa pateiks pirmo:” Mamma” vai “tētis.” Es varu dzirdēt savu sievu, runājam ar viņu, kamēr viņā viņu baro:” Mammas mazā meitenīte! Mamma tevi tik ļoti mīl!” Dažriez, viņa pat neslēpj, cenšanos kļūt par pirmo meitiņas vārdu sakot:” Saki, mamma! Nu saki! Aiziet!” Mani tas netraucē. Es, joprojām, ticu, ka uzvarēšu. Kad mēs viņu tiko atvedām mājās viņa kliedza un raudāja. Mana sieva nu nekā nespēja viņu nomierināt. Bet es zināju, kā mazā meitenīte ir jātur, lai viņa nomierinātos un iemigtu. Mūsu meita ir tētuka meitenīte – manai sievai vajadzēja visu iespējamo palīdzību, lai viņa spētu tikt galā. Es apsēdināju mūsu meitu viņas krēslā un mēs abi ar sievu sākām klukstēt kā vistas, pārmaiņus lūdzot, lai meitiņa saka mamma, tētis un citus līdzīgus vārdus. Es izvilku bumbu no mazās meitenes mutes. “L.l.ūdzu, ko jūs gribiet no manis? Lūdzu laidiet mani mājās” Manas sievas smaids izgaisa no viņas sejas. Ar smagu sirdi es ievietoju bumbu atpakaļ mutē, pirms meitene sāktu kliegt. Es viņu aizvedu atpakaļ uz istabu, izslēdzot gaismu un aizslēdzot durvis. Kad es atgriezos, atradu manu sievu raudam. “Viss būs labi mīļā,” es viņu mierināju. “Nākamreiz būs labāk, es tev to apsolu.”
Tev patiks šie raksti
