Tetovējums (7)1

Negribīgi devos durvju virzienā. Man gribējās karstu dušu un vakaru vientulībā, bet te nu bija. Nekāda miera. Sāku griest zobus un piespiedos durvīm, lai palūkotos cauri «actiņai». Kā jau bija paredzams, aiz tām stāvēja Rodžers savā elementā, ar platu smaidu lūkodamies man pretim.

-Labvakar,- atslēgusi durvis sacīju un tēloti nožāvājos- Vai ir kas noticis?

-Vēlreiz vēlējos atvainoties par to, kas notika,- vīrietis sacīja un neaicināts ienāca istabā, kas lika manām maņām saspringt.- Šis ir viens no labākajiem numuriem, kāds mums ir. Mēs rūpējamies par klientiem,- viņš uzlielījās un uz papēža apgriezās pret mani.

Domā, kā no viņa tikt vaļā. Un tad es izdomāju. Ja es būtu multfilmā, man virs galvas iedegtos milzīga spuldzīte,- Ak, numuriņš ir fantastisks,- es nodūdoju un aizvēru durvis aiz sevis. Atcerējos, kā tās uzspēlētās bārbijas veikalā plivināja skropstas un centos atdarināt to pašu,- Mēs ar draugu esam ļoti priecīgi,- es noteicu un plati pasmaidīju par teikto.

Izdevās. Rodžeru, šķiet, manis sacītais, izsita no slidēm,- Jums ir draugs?!- viņš pa pusei izmisis, pa pusei apjucis pavaicāja un paberzēja pakausi,- Khem. Tad, tikai esam priecīgi, kad jauni pāri te..- viņš neskaidri nomurmināja,- Tikai atnācu paskatīties, vai viss ir kārtībā.

-Jā, draugs šodien ielido no Maskavas, piedalījās MMA pasaules meistarklasē. Esot salauzis vienam puisim žokli,- es meloju tik pārliecinoši, ka gandrīz pati noticēju sacītajam,- Viņš ir ļoti greizsirdīgs.

-Nu skaidrs,- Rodžers ielika rokas biksēs un nošūpoja galvu,- Tad jau, vēlu Jums veiksmi, ceru, ka labi atpūtīsieties mūsu piedienīgajos apartamentos,- viņš sakniebis lūpas, sacīja,- Tad nu es došos. Ir jau vēls,- viņš neveikli pasmaidīja un žigli izsoļoja laukā. Atviegloti nopūtos un aizvēru durvis viņam deguna priekšā, norīdama spurdzienu.

Vai es tikko apčakarēju potenciālo brūtganu dubultā? Kopš kuriem laikiem es spēju tik brīvi melot?

Lai nu kā, man bija numuriņš vienai pašai, un es to varēju izbaudīt pilnībā. Nekautrējoties, izģērbos līdz krūšturim un īsajiem šortiņiem, un devos uz vannas istabu, kur no ozolkoka durvīm paņēmu zīda halātiņu ar rozēm, ko uzvilku uz auguma, un no kafijas galdiņa paņēmu ledus spainītī ielikto «Moet» rozā šampanieti, pirms devos uz milzīgo balkonu, pašā augstceltnes virsotnē.

Atgrūdu stiklotās durvis un nedroši izkāpu uz stiklotajām flīzēm, caur kurām varēja redzēt ielas apakšu, zem kuras kā mazi kukainīši pārvietojās cilvēki, kas bēga no lietus, un mašīnas atgādināja mazas rotaļu mašīnītes. Ik pēc pāris sekundēm garām pašāvās kāds dzeltens taksis vai zaļa vabolīte, ienesdami gaismu nebeidzamajā tumsā. Lietus bungāja pret stiklu burvīgā ritmā un es pārliecos pāri balkona margām, nopētīdama pasauli sev zem kājām.

Es jutos kā pasaules virsotnē. Man priekšā bija simtiem mirdzošu augstceltņu un dzīvojamo ēku. Tālumā gaismas debesīs lauza Taimskvēra lāzeri debesīs un klubu gaismēnas, kas zīmēja savādus rakstus debesīs. Nav brīnums, ka lielpilsētu mēdza dēvēt par «Betona džungļiem». Starp palmām un citiem eksotiskiem kokiem, stiepās milzīgas metāla ēkas, kuras atstaroja kā spogulī visu apkārtni, liekot visam izskatīties nereāli. Ēku asie jumti skrāpēja debesis ar smailām virsotnēm, liekot alkt pēc to sasniegšanas tiem, kas bija lejā. Arī es reiz biju tur, nu, pareizāk sakot, no rīta. Bet te nu es biju. Nav brīnums, ka visi vēlas būt šeit. Atskrūvēju šampanieti, un, atgāzusi galvu, ļāvu saldajam, dzirkstošjam šķidrumam apskalot dvēseli un muti. Šampanietis garšoja vienreizēji, tas garšoja kā samtaina, cukurota zemeņu sula, ko paspilgtināja burbulīši un ledus aukstais vēsums.

Drīz vien uz balkona palika pārāk vēsi un negribīgi nācās atgriezties numuriņā. Ārā aizvien lija lietus un pa brīžam kā fotoaparāta zibspuldze debesīs nomirdzēja zibens, kam sekoja pērkona grands kā rokkoncentos. Vētras es necietu ne acu galā, bet šonakt tā šķita īpaši pievilcīga. Kā pašas dabas koncerts tieši man. Uz viena no dīvāniem atradu mūzikas centra pulti, uz labu veiksmi nospiedu «5» pogu, un atgāzos gultā mīkstos spilvenos, juzdamās kā karaliene. Turpināju malkot šampanieti no aizvien vēsās pudeles un domāju, ko darīšu rīt.

Tagad, kad apzinājos, ko es varu, bija skaidrs, ka ātri vien likšu pasaulei klanīties savā priekšā. Skaistums bija mans trumpis, tāpat kā mans prāts. Es nebiju muļķe, mācījos no katras pārestības, ko dzīvē pārcietu un beidzot nolēmu savas zināšanas pielietot. Es biju spēcīga, un tagad vien to apzinājos, kad biju uzdevusies par kādu citu. Varbūt es vienkārši biju piedzimusi nepareizajā ķermenī. Varbūt vienkārši šampanietis sāka dot galvā. Varbūt abi.

-Man vajag dušu,- noteicu, kad telpa mazliet samiglojās, taču ātri vien nofokusējās vietā. Noliku pustukšo pudeli uz galda un dungojot līdzi «The Way I are» dziesmai un turoties pie gaišajām sienām, devos uz vannas istabu, prātā salīdzinādama to, kur es biju vakar, un kur esmu tagad.

Uzreiz atcerējos par pirmo dienu kopmītnēs.

- - -

Man likās, ka es sajukšu prātā. Drošības pēc vajadzēja sakost zobus, lai neizteiktu kādu indīgu piezīmi. Pat par spīti tam, ka man ausīs bija austiņas, un datorā mūzika bija uzgriezta uz skaļāko līmeni, es gribot negribot dzirdēju meiteņu sarunas par seksu, tamponiem un apakšveļu, kas mani nedz interesēja, nedz saistīja. Mentāli iedomājos, kā nožņaugtu viņas visas ar telefona lādētāju, bet ārēji to neizrādīju. Izlikos, ka esmu iegrimusi, lasot kādu tiešsaistes sieviešu žurnālu, nosmiedamās par tā pragmatismu. Pirmajās lapaspusēs «slavenas» psiholoģes rakstīja, ka spēks sievietē ir tajā, ka viņa ir viņa pati, pāris lapaspuses vēlāk, padomi notievēšanai un pēdējās lapās- gardu kūciņu receptes.

Un tad viņas sāka spiegt. Skaņa grieza man ausīs un atgādināju sev elpot mierīgi. Iedomājos, kā apviju striķi ap blondās pēcpuses kaklu un viņas šķībās acis izvalbās kā stulbai zivij, kas dabūjusi ar pannu. Šādos gadījumos slepkavība pat šķiet attaisnojama. Viņas meta viena otrai ar tamponiem un zviedza kā hiēnas no «Karaļa Lauvas» multfilmas, liekot man iekšēji vēlēties ievemt sev mutē.

Nu kāpēc es piedzimu par sievieti, ka manā dzimtē bija šādi eksemplāri?

-Ei!- kāda iesaucās, kad man izkrita kreisā austiņa,- Kura grib picu?- viņa pārbļāva citas un meitenes sāka lēkāt pa gultu, aizvien mētādamās ar tamponiem un paketēm,- Ei, tu!- rudā, kalsnā būtne iesaucās un es ieinteresēti pacēlu galvu,- Picu ēdīsi?

-Nē,- vienkārši noteicu un ieliku austiņu atpakaļ ausīs. Turpināju sūtīt visur pieteikumus vakancēm, pat nepievērzdama uzmanību, kur būt. Kad biju daudz maz nomierinājos, palūkojos pa logu uz Manhetenes augstceltnēm un ilgpilni nopūtos. Tā gribējās būt savā vietā, ko nebūtu jādala ar kaitinošām pusaudzēm. Būt pasaules virsotnē, nestrādāt draņķīgus darbus, bet gan malkot šampanieti šikā vietā, bez neviena klātbūtnes.

Sev nosolījos, ka reiz tur būšu. Sakodu zobus, ierakstīju interneta pārlūkā savas tiešsaistes diensgrāmatu, un sāku rakstīt jaunu blogu ar nosaukumu «Kā apturēt vēlmi nogalināt stulbas, izlutinātas skuķes», vienlaikus grimdama sapņos par nokļūšanu un dzīvi Manhetenas virsotnēs kā slavenai bloggerei.

Hahaha, kā tad.

Bet sapņot taču drīkst, vai ne?

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tetovejums-8/789466