http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tetovejums-58/796323
Fakts, ka esmu te pret savu gribu, man gandrīz bija aizmirsies. Cilvēki, pie kā viesojos, bija ļoti jauki pret mani, ne tādi, kā dažs labs, par kuru man negribējās domāt. Es gan nezināju, cik ilgi tas turpināsies, jo cūku labi nobaro, pirms nokauj. Šo domu paturot prātā, es piesardzīgi izvēlējos, ko saku, un rīkojos pienācīgi- nerunāju pretī un darīju visu, ko man teica. Darāmā gan nebija daudz, ja bija, tad tas bija kaut kas man par labu. Tāpēc man tīri labi patika šī dzīve. Es varēju atpūsties un savest domas kārtībā. Tieši tas, ko man vajadzēja.
Taču laiks gāja, un es nezināju, ko gaidīt. Es biju apmetusies vienā no Dubajas viesnīcām, blakus Denisam un Mihailam, vīriešiem, ar ko biju kopā atbraukusi. Man bija numuriņš pašā virsotnē, no kuras pavērās fantastisks skats uz metropoli, kura naktīs izskatījās kā pilna pļava ar jāņtārpiņiem. Man bija sava divguļamā gulta, sava vannas istaba, un arī paēdusi es biju. Es nemaz nejutu, ka būtu verdzene, drīzāk kā būtu atvaļinājumā. Savas dienas es pavadīju, sauļojoties pie baseina, dzerot augļu kokteiļus un iepērkoties. Tas ļāva aizmirsties un pievērsties sev.
Pēc nedēļas, kad biju te, es sāku ilgoties pēc ģimenes. Vakarā, kad āda sūrstēja no jauniegūtā iedeguma, es sēdēju uz palodzes, skatījos pa logu un klusi raudāju, domājot par to, kā mana ģimene pārdzīvo. Sevi mierināju, ka Taileru droši vien tētis izbaros suņiem, kad uzzinās, ko viņš izdarījis. Es cerēju, ka mans upuris pasargās manu ģimeni. Un es arī sapratu, cik ļoti mīlu tēti un pārējos. To nedēļu es izvairījos no sociālajiem tīkliem un telefona zvaniem. Es vienkārši atpūtos un kā Skārleta no “Vējiem līdzi” domāju, ka “padomāšu par to rīt”.
Taču rītdiena nekur nepazuda. Sapņos es redzēju atmiņas no bērnības, kas radīja asas plaisas manā sirdī un ilgas raudas līdz iemigu. Pamazām viss gāja uz grunti un izlikties kļuva arvien grūtāk. Es pamazām zaudēju prieku no iepirkšanās un rutīnas. Es gandrīz fiziski jutu, kā izdziestu. Man sāka pazust ēstgriba, un arvien biežāk uzbruka nervu lēkmes, kas izpaudās pēkšņā panikā. Es rāvos augšā nakts laikā, nosvīdusi un pārbijusies, un atlikušo nakts daļu pavadīju, sēžot vannā, līdz ūdens atdzisa.
Šodien es saģērbos un uzliku uz sejas viltus smaidu. Sakārtoju matus cilpā pāri plecam, uzvilku mugurā vienkāršas, taču piedienīgas drēbes, uz sejas uzklāju mazliet kosmētikas, lai paslēptu negulētās nakts sekas. Sev nepieciešamās lietas saliku somā, un apsēdos uz gultas, lai izdomātu ko darīt. Tikmēr apskatīju istabu.
Te viss bija balts. Grīda, pārklāji, pat mēbeles un paklājs. Pat pārāk balts. Es biju vienīgais melnais elements telpā, lai cik tas smieklīgi neizklausītos. Es gribēju ātrāk tikt prom, tas nu bija skaidrs. Uz ātro izlēmu, ka vēlos paēst, tāpēc paķēru somu, piecēlu dibenu no gultas un devos durvju virzienā. atvēru tās un nejauši ieskrēju Denisa augumā. Abi samulsām un pakāpāmies nost.
-Labrīt arī tev,- Deniss noburkšķēja, glaudīdams zodu, pret ko biju atsitusi galvu. Tā vieta nelāgi pulsēja un es zināju, ka tas atstās punu,- Neiztraucēju?
-Nē, es grasījos doties brokastīs,- es sacīju un aizvēru aiz sevis durvis. Deniss bija ģērbies baltā, gluži kā mana istaba, vēl vairāk paspilgtinot kontrastu starp mums,- Un tu?- es pieklājīgi apvaicājos un novilku istabiņas kartiņu speciālajā aparātā. Iedegās zaļā gaismiņa un es pagriezos pret vīrieti.
Viņš pakasīja pakausi,- Nu, vispār es cerēju parunāt divvientulībā. Mihails uzskatīja, ka būs prātīgi ļaut tev atpūsties, pirms ķersimies pie lietas, taču radās zināmi sarežģījumi.
-Sarežģījumi? Kādi sarežģījumi?-
-Es guļu tev aiz sienas. Es dzirdu, kas notiek naktīs,- viņš klusāk sacīja. Mana sirds izlaida divus pukstus un es izelpoju gaisu no plaušām,- Es zinu, tu domāji, ka neviens nepamanīs, taču pamanīs. Tu sēro par Taileru?
-Pf, noteikti,- es sarkastiski noteicu. Sevi aizstāvot, sakrustoju rokas pāri krūtīm,- Par viņu nē.
-Par ko tad?- Deniss izprašņāja. Sāku iet un viņš man sekoja,- Pasaki, lai varam palīdzēt.
-Tas neko nemainīs,- es noteicu, taču tonis nebija īstais. Pat muļķis tam nenoticētu. Rakņājos pa prātu, lai atrastu jebkuru ideju, kā atkratīties no Denisa apgalvojuma, taču nekam nespēju pieķerties,- Tāpēc..
-Saki un tagad.- Deniss pavēlnieciskāk noteica un saķēra mani aiz rokas, pavelkot uz atpakaļ,- Vai tu labāk gribi skatīties acīs Mihailam un attaisnoties? Lieki piebilst, meitēn, ja Tailers ir kuce, tad Mihails ir vēl ļaunāks. Viņš tev to atbildi izplēsīs, bet es jautāšu pieklājīgi.
Acīmredzami, man nebija izvēles.- Nu labi,- es nopūtos,- Es ilgojos pēc mājām.
Deniss pasmaidīja.- Kas ir?- es noprasīju,- Par ko tu smaidi?
-Nāc man līdzi,- viņš jau laipnāk aicināja,- Man tev ir pārsteigums,- negaidot manu atbildi, viņš joprojām turot mani aiz rokas, aizvilka mani uz savu istabu, ko ātri atslēdza, un atvēra durvis. viņš palaida mani pa priekšu un es durvīs sastingu kā sālsstabs. Es jutu, kā manas acis ieplešas un sirds dauza krūtis. Manas rokas nosvīda un ceļi sāka drebēt.
Tad nu gan pārsteigums.
-Sveika, meitiņ,- tētis sacīja un piecēlās no gultas,- Deniss, atstāj mūs divatā.