http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tetovejums-57/796244
Within temptation- what have you done
Te var apskatīt, Spenseres tetovējumu
Aizturējusi elpu, es grozīju vēderu spoguļa priekšā, nespēdama noticēt, ka kaut kas tik skaists ticis uz manas ādas. Katra briedīša detaļa bija nevainojama, it kā tas būtu printera attēls. Tā nevainīgās, ogļu melnās dūju acis lūkojās tālumā, it kā kādu meklētu. Attēls kopā ar manu ķermeņa dabisko izliekumu radīja trīsdimensionālu attēlu. Brieža ragi izvijās kokam līdzīgos zaros pāri manām krūtīm radot sirreālu zīmējumu. Lai gan mana āda bija sarkana kā vārītam vēzim, es to dievināju. Tas bija mākslasdarbs vārdu tiešākajā nozīmē, un tas patiešām raksturoja mani. Es biju briedēns- apmaldījies, taču drosmīgs, allaž kustībā.
-Jāapliek plēve, lai infekcija netiek klāt,- Klaudio sacīja un pagrieza mani pret sevi. Rokās viņam bija plastikāta plēve, ko viņš veiklām rokas kustībām aptina man apkārt tik cieši, ka es nespēju lāgā pieliekties,- Tetovējums patiesi ir izdevies. Tailers tev pastāstīs, kā to kopt.
-Kur viņš ir?- visā sajūsmā par tetovējumu, es biju aizmirsusi par drauga klātbūtni. Klaudio paraustīja plecus un atkal apsēdās savā vietā, lai notīrītu tetovēšanas iekārtu. Tikmēr es, viņam nesakot, devos pastaigāt pa salonu, kur nespēju vien beigt jūsmot par telpu eklektisko, gotisko un nepārspējami moderno interjeru. – Tailer?- es pasaucu, taču nekur viņu neatradu. Lēnā garā izstaigāju visas telpas, taču viņu nekur nemanīju, un man kļuva neomulīgi tā slapstīties, tāpēc atgriezos pie Klaudio.
Viņš mulsi uz mani paskatījās,- Viņa nekur nav?- viņš pavaicāja. Pamāju ar galvu un vēroju, kā puisis izvelk telefonu un nospiež numuru uz tastatūras. Apsēdos turpat, kur Tailers bija sēdējis, un sakrustoju rokas uz krūtīm. Es jutos nobažījusies, ka viņš tā vienkārši bija pazudis, ka pat Klaudio nezināja, kur viņš ir. tetovēšana aizņēma deviņas stundas. Puiša nekur nebija, vai kaut kas bija noticis? Vai viņš padosies, tāpat kā Raiens? Pēkšņi šī doma šķita biedējoša.
-Hm,- Klaudio nomurmināja,- Telefona numurs neeksistē.
-Kā, ko?- es samirkšķināju acis. Nu es biju pagalam apmulsusi. Taču Klaudio bija taisnība, kad zvanīju, autoatbildētājs ziņoja, ka numurs neeksistē,- Kā to var dabūt gatavu?
-Nezinu, nejautā man,- Klaudio noteica un nolika telefonu sev blakus,- Negribu būt rupjš, bet ir vēls, un es gribu mājās,-
-Es sapratu, jau tinos.- noteicu,- Paldies par tetovējumu,tas ir lielisks.
-Ņem par labu,- viņš atteica, likdams milzīgajā metāla koferī visus tetovēšanas atribūtus. Vēl pēdējoreiz nopētīju telpu un tad devos laukā. krūtīs nelāgi drebēja sirds un kaklā samilza kamols. Ja ne vien māsa man būtu zvanījusi tās neskaitāmās reizes.. Man bija vienalga. Mani interesēja tikai tas, kur pēkšņi pazuda Tailers. Un kādēļ..
Klaudio bija taisnība, kad izgāju no salona, bija tumšs. Elpojot caur muti, varēja just, cik gaiss ir valgs un sāļš. Nožāvājos un devos atpakaļ viesnīcas virzienā, cenšoties nomierināties. Varbūt viņam bija kādi steidzami darbi, un viņš nepaspēja atvadīties. Bet kāpēc tad viņš vispār atslēdza telefonu? Vai es viņam būtu radījusi nepatikšanas?
-Spensere,- man aiz muguras uzsauca Tailera balss. Pagriezos un pamanīju puisi pie autobusa pieturas, kurai biju pagājusi garām. Es atviegloti uzelpoju un steigšus devos pie viņa. Puisis bija pilnībā parģērbies, un lūkojās manī ar aukstu skatienu, no kura man sacēlās zosāda uz ādas. Kaut kas nebija pareizi. Kaut kas bija pavisam greizi, un man kļuva no viņa bail.
Tik ļoti bail, ka es pusceļā apstājos.- kas notiek, Tailer?- es vaicāju aizlauztā balsī. Viņš saknieba lūpas, paskatījās tālumā un tad atkal uz mani. Viņa acis, lai gan bija nakts, klāja saulesbrilles. Lai gan bija karsts, puisis bija ģērbies džemperī ar kapuci un džinsos. Pat man kreklā un šortos bija karsti. Es nezināju, ko darīt un kā rīkoties. Es Taileru nepazinu.
-Vienkārši nāc pie manis,- viņš klusā, mierīgā un maigā balsī sacīja,- Viss būs labi,
-Es neiešu, iekams nepaskaidrosi, kas tas par teātri,-
-Lūdzu, klausi mani. Tā būs labāk,- viņš lūdza,- Spensere, es tevi lūdzu, nāc,- viņš atkārtoja, kad nepaklausīju,- Tu patiešām nevēlēsies, lai es tevi piespiežu. Es to negribu, bet man nāksies.
-Es kliegšu,- tas bija pirmais, kas man ienāca prātā. Instinkti lika atkāpties. Priekšā man bija jukušais, kurš, nepārprotami, bija vai nu nojūdzies, vai kaut ko sarijies. Kā par nelaimi, neviena cilvēka nebija riņķī, un autobusi arī negāja.- Netuvojies man.
-Tu nebēgsi,- viņš sacīja, taču es vairs neklausījos un sāku skriet. Tas noteikti izskatījās muļķīgi, bet man bija tik nenormāli bail, ka citu iespēju neredzēju. Taču ilgi mans glābiņš nevilkās. Tailera garās kājas un trenētais augums ātri vien pārķēra manējo un pacēla gaisā tā, kā manas kājas atrāvās no zemes. es centos viņam iekost un izsperties no tvēriena, bet viņš bija par stipru,- Mīļā, nu lūdzu, nomierinies, es apsolu..
-Ko tu apsoli?- es iekodu viņam rokā,- Laid mani vaļā, slimais!
-To, ka ar tevi viss būs kārtībā. Viņi par tevi parūpēsies,- viņš noteica un piespieda mani sev ciešāk klāt.- Au,- viņš iebrēcās, kad iekodu viņam pirkstā un nelaidu to vaļā.- Piedod par to,- viņš sacīja un ar dūri iesita man pa muti. Ne pārāk stipri, taču gana stipri, lai es justu tirpiņas, sāpes un metālisku piegaršu.
Mani neviens nekad nebija sitis. Tas bija tik pazemojoši, ka es apklusu un sāku raudāt. Es arī padevos viņam pretoties, un noskumu, jo viss, kas šodien notika, bija tikai māņi. Plāns, kā panākt kaut ko, ko Tailers vēlējās. Visi viņa vārdi, viss bija meli. Un es padevos. Viņš mani nolaida uz kājām un uzlika rokas man uz pleciem. Viņa brilles aizvien slēpa acis.
-Es negribēju tev sist,- viņš lūdzoši sacīja, pieskaroties maniem matiem. Kā dzelta, atrāvos. Es noriju asaras un neuzdrošinājos vairs izliet kaut vienu asaru šī kropļa priekšā,- Spensere, man vajadzēja, lai tu nomierinies. Es taču tev solīju, ka viss būs labi. Tas būs uz neilgu laiku.- viņš turpināja murmināt, glaudīdams man plecus un rokas, lai nomierinātu. Tas atgādināja ainas no filmām, kad bērnu mierina vecāki- šķirteņi, kuri grasās doties prom.- Tev patīk izaicinājumi, vai ne, mazā? Šis būs mazs izaicinājums mums. Mēs tiksim ar to galā. Tikai piepalīdzi man mazliet,- viņš sacīja. Es tikai blenzu viņam virsū un neteicu neko.
Viņš skaļi norija siekalas un izvilka no jakas kaut ko spīdošu un metālisku.- To viņi prasīja.- viņš tikai noteica un nostājās man aiz muguras. Jutu pie plaukstas locītavas ko ļoti aukstu un stingru, ko papildināja īss klikšķis. Manas rokas saistīja rokudzelži. Ainu manā acu priekšā aizklāja melns, mīksts audums, un es nespēju vien beigt brīnīties, kā neviens neko nebija pamanījis.
Tailers mani piecēla kājās un pieglauda vaigu manējam. Mana sirds sasala vietā, un es jutu tikai naidu pret viņu, un neko citu. Man bija vienalga, kas ar mani notiks. Visa patika, ko pret viņu jutu, bija zudusi, un es vēlējos, kaut tētis viņam pamatīgi nodīrātu ādu par to, ko viņš ar mani izdarīs. Lai kas tas būtu, apziņa, ka Tailers cietīs, mani uzmundrināja.
-Viņi ir klāt,- viņš beidzot sacīja un, saķēris mani aiz elkoņa, pagrūda uz priekšu,- Te viņa ir.
-Viņai asiņo lūpa.- sveša balss konstatēja,- Tu esi sabojājis preci, puika. Tas nav labi.
-Viņa man iekoda,- viņš aizstāvējās. Es nespēju nepasmīnēt, cik muļķīgi tas izklausījās.- Bet tagad, viņa tiek nodota jums.- viņš sacīja. Viņa vārdi kā duncis trāpīja man cauri mugurai sirdī, liekot man just tikai un vienīgi skumjas un sāpes. Es viņam uzticējos.
-Nāc pie manis, lellīt,- vīrietis sacīja un es jutu, kā tieku pavilkta vēl tālāk. Es stāvēju stingi un nolaidu galvu, lai kaut kā sevi pasargātu,- Lellīt, vai ir kaut kas, ko tu gribi viņam izdarīt?
-Vai tas bija jautājums?- es noprasīju. Vīrieši man apkārt iesmējās, man nebija ne jausmas, cik viņu bija.- Tad jā, ir gan,- es noteicu jau stingrākā balsī. Viņi kaut ko sačukstējās, un tomēr pieveda mani pie Tailera. Es jutu viņa smaržu sev pavisam tuvu.
Es atliecu celi un triecu to instinktīvi tur, kur vajadzēja. Dzirdēju, kā puisis ieķilkstas un sakņūp, taču neko vairāk neizjutu. Es atkal atgriezos pie vīriešiem, kuri mani iesēdināja mašīnā, kas smaržoja pēc citronu ledenēm. Mašīna sakustējās, kad man blakus kāds ierīkojās.
-Tu iebildīsi, ja saukšu tevi par lellīti?-
-Jā,-
-Tad nesaukšu,- viņš aizstāvējās,- Tu nemaz tā nesparojies, kā viņš teica.
-Man pie d.. ko viņš teica.-
-Oho,- vīrietis nosvilpās,- Tu nu gan esi asa. Cik es sapratu, tu esi tāds jaukumiņš.- viņa pārējos vārdus es nedzirdēju, jo sajutu asas sāpes vietā, kur man bija tetovējums,- Kaut kas noticis?
-Izdari man pakalpojumu,- teju sēcot, sacīju,- Un nosit viņu.
-Nosist nē, bet sasist gan.- vīrietis piebilda,- Man patīk tavs domu gājiens. Mēs sapratīsimies,- viņš pašapmierināti noteica,- Deniss, ved mūs uz lidostu. Mēs dodamies brīvdienās!