Tetovējums (57)1

Tetovēšanas salons bija gandrīz tāds, kādu biju to iztēlojusies. Ieejot telpā, ko no saulainās, gaišās ārpuses nosedza tikai sarkana, viegla samta sega, nāsīs iecirtās acetona un tintes smarža, līdzīgi kā apmeklējot mākslas salonus. Tailers mani palaida pa priekšu, pats palikdams nopakaļ, lai, šķiet, ļautu man aplūkot vietu pilnībā. Par to es viņam biju neizsakāmi pateicīga. Ieejot dziļāk, mēs nonācām centrālā telpā, kuras sienas veidoja melni ķieģeļi ar grafiti un sienas lampas ar gotiskiem, melniem metāla režģiem, kas mazliet atgādināja pils apgaismojumus. Kailās sienas rotāja zīmējumu lapas un fotogrāfijas par meistara veikumiem.

Pašā telpas centrā greznojās milzīga lustra, ko veidoja kādas simts riņķī savītas svecītes ar spuldzēm liesmu vietā. Tā meta krēslainu gaismu uz melno flīžu grīdu, kuras centrā bija zīmējums ar tetovēšanas salona logotipu. Vēl telpā pamanīju mazus, mīlīgus plauktiņus, kuri bija pārpildīti, un tiem blakus sabīdītus ādas dīvānus un rīsu maisus, vai “pufus”, kas, tāpat kā viss cits interjerā, bija tumšs. Šī tumšā fantāzija piesaistīja un aizrāva. Man jau te patika.

-Esmu te tetovējies kopš man palika sešpadsmit gadu,- Tailers beidzot ierunājās. Puiša seju rotāja plats smaids, un daļa manis atvieglojumā nopūtās. Klusībā cerēju, ka viņš aizmirsīs incidentu, un paliekošu seku nebūs,- Reiz te biju ar vecākiem. Nolēmu iegriezties.

-Un nekad nepazūdi,- no blakus telpas atskanēja cita vīrieša baritona balss un mēs saskatījāmies,- Tailer, draugs,- balss kļuva tuvāka un mēs palūkojāmies uz eju, kur nostājās ļoti kalsns, gara auguma vīrietis, kura rokas no tāluma izskatījās melnas. Nedzirdēju, ko viņš teica, jo biju aizņemta, vērojot to, kā krēslainā gaisma iezīmē viņa tetovētās rokas, tāpat kā Taileram. Viņam bija tumši mati, tumsnēja āda, un lielas acis, paslēptas aiz dizainera briļļu rāmjiem. Pretēji telpai, puisis bija ģērbies baltā kreklā un džinsos, kas izcēla viņa augumu. Viņa ausī izdurtais tuneļa auskars nomirdzēja pretī melnajam indīgi zaļā tonī.

Kamēr es iegrimu apskatē, abi sasveicinājās un kaut ko sačukstējās. Kad viņu skatieni pievērsās man, sakrustoju rokas uz krūtīm un nodūru skatienu uz kurpju purngaliem, ko biju nosmērējusi ar smiltīm. Viņi runāja ļoti klusi un es centos sadzirdēt kaut frāzi no sacītā, taču neko nesapratu. Nevienu vārdu nepazinu. Vai viņi runāja spāniski?

-Man patīk,- puisis beidzot sacīja un nozibināja baltu zobu rindu pret mani,- Sveika, vai esi gatava?- viņš vaicāja. Tailers tēloti ieklepojās un aizgriezās, lai apspiestu spurdzienu. Tikai tagad sapratu, ka man skaļi klab zobi un trīc kājas. Piespiedu sev apstāties.

-Neapšaubāmi,- es atteicu,- Kad sāksim? Kur jāiet?- melotā interese manā balsī iegūla pavisam vienkārši. Tetovēšanas salona īpašnieks norādīja uz telpu sev aiz muguras un es paātrinātā solī devos turp. Šajā telpā interjers bija tāds pats kā citur, tikai te bija arī melna ādas kušete un ādas datorkrēsls un galdiņš tetovētājam.- Vai vienojāties?

-Vienojāmies,- puisis atteica. Apgūlos uz kušetes un stingi vēros baltajos griestos, kuros šķitu saskatām rakstus,- Tikai tev vajadzēs kaut ko mierinošu. Kur tu vēlies tetovējumu?

-Uz vēdera,- es nedomājot atteicu, un tūdaļ paskaidroju,- Lai tad, ja tas ir neglīts, varu to paslēpt.

-Tātad, tu gribi lielu tetovējumu,- meistars minēja. Es žigli pamāju,- Pirmais tetovējums?

-Pirmais,-

-Rēķinies, tam vajadzēs daudz stundu,- viņš piekodināja un piegāja pie skapja, no kura izņēma kasti, kura bija notraipīta ar krāsām,- Un sāpēs kā elle, jo tie ir audi. Ribas būs nec...

-Es esmu gatava,- es atbalsoju.- Es esmu.- vēlreiz noteicu, lai pārliecinātu gan sevi, gan viņu.

-Es par to jau padomāju,- Tailers iesaistījās un pameta man kaut ko maziņu,- Uzliec uz skaļāko līmeni, tā ir mūzika. Tas palīdzēja man, kad taisīju tetovējumus sev.

-Taisnība.- meistars piekrita,- Viņš man likās, ka atslēdzās uz tām stundām.

-Daļa baiļu rodas no tintes adatu zūmēšanas,- Tailers paskaidroja, piemezdamies uz krēsla pie durvīm,- Es kādu laiku būšu te, kamēr viņa aizmigs.

-Aizmigšu? Kurš teica, ka es aizmigšu?-

-Tu izslēgsies no sāpēm. Varu derēt.- viņš vīzdegunīgi piebilda. Tas lika man mazliet nosarkt. Man riebās, ka viņš bija tik pārliecināts par sevi. Tāpēc es noriju bailes un novilku kreklu, līdz paliku tikai krūšturī. Abi vīrieši klusēja.- Amm..

-Iedošu viņai dvieli,- Tailera draugs sacīja un pasniedza man baltu, mīkstu un pēc labām ziepēm smaržojošu frotē dvielīti,- Nenospied asinsriti.- viņš sacīja. Sekundi es mēģināju saprast, ko viņš domā, un tad atsvabināju ķermeni arī no krūštura, kas bija fantastiska sajūta.

-Sākam taču,- es mudināju un atkal apgūlos. Ādas materiāls pret muguru šķita savāds. Spožās lampas pie griestiem man spieda acis un es tās aizvēru. Ieliku ausīs austiņas un ar plaukstām aptvēru paročus, lai sagatavotos sāpēm, kas mani sagaidīs.

Taileram bija taisnība. Viņam bija tik ļoti taisnība, ka es pēc divām minūtēm atslēdzos.

&&&

Tailers.

Es nervozi dīdījos, kamēr Klaudio injicēja viņai morfija kokteili. Viņa jau bija pa pusei iemigusi un pat, šķiet, neapjauta, kas notiek. Kad viņas galva ļengani nokārājās sāniski, man gribējās sev iesist, taču vismaz zināju, ka viņai nesāp. Viņa nekad nepārdzīvotu tādas sāpes. Klaudio gan bija nosvērts kā allaž. Sākumā bija pat interesanti vērot, kā viņš veido tetovējuma līnijas pāri manas mīļotās meitenes ādai, iegravējot tinti mūžīgi viņas ādā. Kaut kādu sajūsmu jau tas izraisīja, ka manis izvēlētais simbols būs uz viņas ādas uz mūžu. Es tikai cerēju, ka viņai patiks.

-Tu tiešām esi sajucis prātā,- Klaudio nošūpoja galvu,- Tev jau trešo reizi zvana,-

-Piedod,- es automātiski noteicu un no kabatas izņēmu telefonu. Ieraudzījis numura identifikatoru, es sulīgi nolamājos,- Vai varu aizņemties tavu datoru?

-Tu zini, kur tas ir, ej,- Klaudio noteica, vēlēdamies izdarīt savu darbu. Pamāju, pieliku klausuli pie auss un izgāju no telpas, lai viņš mani nedzirdētu. Tā vien trūka, lai viņš zinātu kaut ko par manu darbu.

-Kur ir prece?- vīrieša balss otrā klausules galā vaicāja. – Tu kavē ar termiņiem, vecīt.

-Es tev atradīšu jebkuru citu,- es centos kaulēties. Vīrietis, ar ko es runāju, bija desmitkārt baisāka persona par Kurtu viņa sliktākajās dienās. Es nožēloju, ka biju pārdevis savu dvēseli šim velnam, bet nu vairs nebija iespējas. Man to vajadzēja vairāk par visu.

-Man neder jebkura cita. Es gribu to.- viņš uzstāja. Fonā bija dzirdams, kā nočīkst krēsls,- Paklau, bizness ir bizness, man un tev bija vienošanās. Tev patika tas darbs, un tevi iepriecēja viss, par ko runājām. Naudu tu saņēmi un savu Kristīni arī. Ko vēl?

-Lūdzu. Es tiešām esmu mainījis savas domas.- es centos izklausīties pazemīgs, taču zināju, ka nav jēgas. Es varētu nomesties viņam ceļos priekšā, un lūgties, un viņš neko neizdarītu. Ja nu vienīgi man iespertu.

-Pat ja tu ieķīlāsi visu, kas tev ir, Tailer, tu par viņu nesamaksāsi. Tāpēc rīkojies. Un ātri.- viņš atvienoja sarunu. Atslīgu pret sienu un triecu dūri pret to. Acīs grauza asaras, un es nolēmu izdarīt kaut ko, ko es nekad savā mūžā nebiju iedomājies darīt. Bet man nebija izvēles.

Es nolēmu lūgt palīdzību Kurtam.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tetovejums-58/796323