http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tetovejums-55/795950
Mazliet atjēdzies, Tailers samirkšķināja acis un skumji nosmīnēja,- Piedod,-
-Tev nav, par ko atvainoties,- es sacīju, viņu apskaudama. Puiša mierinošā smarža teju reibināja sajūtas pēc visa nupat piedzīvotā, taču es nolēmu būt neitrāla. Tikai labs draugs. Draugs, kura man nekad tā īsti nav bijis,- Ja kādam ir jāatvainojas, tad tā esmu es.
-Jo?- viņš skumji noprasīja,- Tu taču nezināji. Tu nevarēji zināt. Tā ir tikai mana dzīve.
Es dedzīgi papurināju galvu,- Tu man pārjautāji, es uzstāju. Es nezināju..
-Redzi nu, tu nezināji, tātad, tu neesi vainīga,-
-Nezināšana neatbrīvo no atbildības,- es iebildu pretim un triumfējoši pasmaidīju, sakrustodama rokas. lai gan es sevi acīmredzami noraidīju, kaut kāds prieks man par veiksmīgi izvēlēto argumentu bija,- Tāpēc.. Atvainošanos lūdzu es.
-Tu esi jocīga,- Tailers tikai noteica un atsāka iet, iet, kā nekas nebūtu noticis. Nespēju aptvert, kā puisis spēja tik viegli nomainīt seju. Vēl pirms minūtes viņš bija bezpalīdzīgs, izmisis, izvarots zēns manos apskāvienos, bet tagad jau atkal bija bezbēdīgs, jokoja un mani ķircināja. Un mani vēl sauc par jocīgu...
Vēl nekas nebija minēts par skūpstu. Vai viņš maz to atcerējās? Vai tas maz, viņaprāt, notika? Nu.. es vismaz to jutu. Tas nebija slikti. Skūpstīt lūpas vienmēr ir patīkami.
Mēs roku rokā devāmies garām alejai, kura mūs abus un samtaini pelēcīgo asfaltu ieskāva divās zaļi- sārtās krūmu svītrās, no kurām cēlās rožu smarža. Vairums veikaliņu, kam pagājām garām, bija rindu rindās blakus viens otram, dažādos toņos, visvairāk pasteļu, ar savu auru, gaumi un apmeklētājiem. Smaržu buķete, kas virsmoja gaisā, neatpalika no visas dailes. Garda medalus smaržu nomainīja maizes smarža, bet to savukārt jūras velšu sāļais aromāts, kam sekoja nule ceptu karameļu konfekšu smarža, kas lika garšas kārpiņām sacelties stāvus un kuņģim alkās sažņaugties. Tā laikam bija viena no pilsētiņas maģijām, gardā smarža, fantastiskie skati nespēja atstāt nevienu vienaldzīgu.
-Tas ir tur,- Tailers iesaucās un norādīja uz melnu dēļu namiņu ar sarkanu dakstiņu jumtu un kolorītām grafiti neona līnijām uz sienām,- Tā vieta ir paradīze.
-Vai tad tev ir tetovējums?- es mulsi pavaicāju. Varbūt ne tik mulsi, jo par draugu nezināju gandrīz neko. Draugs.. Vai tas, kas bijām kļuvuši šo pāris stundu laikā patiešām bija definējams kā “draudzība”?
Tailers paskatījās uz mani, un nekavējoties novilka kreklu, aiz kura viņš paslēpa mākslasdarbus uz ādas. Viņa rokas, torss, un atslēgas kauls bija noklāts ar burvīgiem zīmējumiem, gan melnā, gan metāliski zilā, sarkanā un dzeltenā krāsā. No tāluma, lai gan nevarēja izšķirt, kas ir kas, tas vienalga izskatījās skaisti un radīja interesi pieiet tuvāk. Pašai neapzinoties, kājas mani pieveda viņam klāt, bet acis izsekoja katru zīmējumu, kas vienlaikus bija unikāls savā vietā, gan arī detaļa no kopējās puzles, ko veidoja raksti uz viņa ādas.
-Šeit ir labāks skats,- Tailers klusi sacīja un pagriezās ar muguru pret mani, kur aina bija pavisam citādāka. Zīmējums kā spārns klāja tikai vienu viņa muguras pusi. Pirmais, ko es pamanīju, bija izteiksmīgais, perfekti izzīmētais un detaļām bagātais rūcošās lauvas tēls uz viņa ribām, ko ietvēra rožu vainags ar iedarinātām krustotām pistolēm. Ieskatoties tuvāk, visu fonu veidoja vēl simtiem mazu zīmējumu, kurus tā vien gribējās izlasīt, taču puisis nolaida kreklu vietā un nosmīnēja par manu sejas izteiksmi,- Tas sāpēja kā elle, bet pēc tavas sejas spriežot, laikam bija to vērts.
-Es vienkārši esmu apburta,- godīgi sacīju,- Es spēju novērtēt mākslu.
-Redzēsim, ko tu teiksi tad, kad tiksi tetovēta,- puiša lūpas nodrebēja smīnā,- Man šis tas ir padomā..
-Pag, tu man izdomāji tetovējumu?-
-Un kā tad tu domāji?- viņš iespurdzās,- Peidža, Elij, Spencere, man vienalga, kā tevi saukt, bet vienu gan es varu teikt droši. Labāk, kā pazīstu tevi es, nepazīst tevi neviens.
-Par to mēs varētu pastrīdēties,- es izaicināju, mazliet piepaceldama zodu. man riebās, ka man un Taileram bija tik uzskatāma augumu atšķirība. Tā es vismaz kaut mazliet pielāgojos viņam,- Vēlies saderēt?
-Saderam uz skūpstu, ka manis izvēlētais tetovējums tev patiks?-
-Un ja nu nē?-
-Tu varēsi man izteikt vienu pavēli, jebkādu. Un es to izdarīšu.- puisis nopietni noteica. nez kāpēc viss šis no koķetas ķircināšanās pārgāja uz nopietnu sarunu,- Es apsolu,- viņš sacīja un pastiepa plaukstu manā virzienā,- Piekrīti derībām?
Es paspiedu viņa plaukstu. Es jau zināju, ko vēlos, taču nebiju pārliecināta, ka derībās uzvarēšu.
Jo es labi zināju, ka Tailera skūpsts nebija kas parasts. Tas mainīja visu.