Iepriekš: Tetovējums (4)
Mūzika:EPIC THUNDER & RAIN | Rainstorm Sounds For Relaxing, Focus or Sleep | White Noise 10 Hours
--------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Vakariņas bija lieliskas. Goudas siera pica ar ķiršu tomātiem un žāvētu vistas gaļu garšoja tikpat fantastiski, kā dārzeņu salāti un krēmīgie kanolli darīja gan manu punci, gan dvēseli laimīgus. Arī vīns garšoja lieliski, perfektā balansā starp rūgto un saldo. Samaksāju pieklājīgu summu, atstādama diezgan daudz dzeramnaudas viesmīlei, un, plati smaidot, izgāju laukā, kur jau bija sākušas iedegties laternas, kuru ovālās gaismas iezīmēja baltus riņķus uz ielām.
Cilvēku masas bija mazliet pierimušas un kaut kur koku zaros varēja dzirdēt kāda putna dziesmu vai vīterošanu. Tālumā, vairākas avēnijas uz priekšu, varēja redzēt kustīgas un nekustīgas izkārtnes, dekorētas ar diodēm un citiem gaismu elementiem, lai noķertu Ņujorkiešu uzmanību kaut uz sekundi. Taimskvēru šīs izkārtnes naktī padarīja dzīvu, sākot no Coca Cola reklāmām, kas solīja mūžīgu laimi, līdz plastiskās ķirurģijas reklāmām, lai cilvēks iepatiktos sabiedrībai.
Man nebija ne jausmas, cik ir pulkstenis. Restorānā biju pazaudējusi laika izjūtu, bet vismaz biju rezervējusi sev numuriņu pieklājīgā viesnīcā, kuras izmaksas nebija astronomiskas, pieejamas jebkuram normālam cilvēkam. Veikali aizvien bija atvērti, un nospriedu, ka primārais, ko darīt, ir sagādāt sev ko ēdamu, un, ja paspēšu, kādas drēbes, ko uzvilkt rīt, jo staigāt tajās pašās nebija higiēniski.
Vistuvākais bija iepirkšanās centrs, ko biju ievērojusi iepriekš. Tas izskatījās pēc milzīga stikla rubika kuba Ņujorkas centrā un neapšaubāmi izcēlās starp metāla, koka un ķieģeļu namiņiem tai apkārt. Iegāju pa rotējošajām stikla durvīm un ieelpoju smaržu veikala mākoni, kas tūdaļ noglāstīja seju. Gaiss smaržoja pēc avenēm un zelta. Pēc dārguma un glances, ko kāro ikviens savā dzīvē sasniegt. Stikla vitrīnas atspoguļoja gaismekļus pie griestām un sieniem un žilbināja acis ar krāsainiem dārgakmeņiem un briljantiem, tā vien aicinot tos nopirkt.
Nejauši vai ar nolūku, klusi skanēja Merilinas Monro «Diamonds are girls best friends» vecā melodija. Es nošūpoju galvu un aizgriezos no dimantiem, kas tā vien kārdināja tos nopirkt. Merilinai taisnība, dimanti bija sievietes vājība. Lai kāda sieviete būtu, bagāta, nabaga, skaista vai neglīta. Dimanti šajā gadījumā nenozīmēja vien glītus akmentiņus rotās, dimanti bija mērķis. Mērķis, kas varēja būt ģimenes izveide, karjeras virsotņu sasniegšana un tamlīdzīgi.
Veikli izmanījos no sievietēm rūtainās uniformās- pārdevējām- kuras tā vien centās uzrunāt potenciālos klientus. Mani biedēja viņu pārāk sārtie vaigi, pieskaņoti biedējoši sarkanam manikīram un mini- slotām līdzīgām skropstām. Viņas izskatījās kā piecdesmito gadu mājsaimnieču bērnu lelles. Pārāk samākslotas un neīstas, bezjūtīgas kā roboti, ar vienu nolūku- apmierināt.
Paldies Dievam, tālumā pamanīju «Trader Joes» sarkanos, masīvos plastmasas burtus un atviegloti devos turp. Tas bija viens no maniem iecienītākajiem pārtikas veikaliem, kur bija diezgan dārga pārtika, taču tā bija dabiskāka kā vairums Ņujorkas sieviešu modes nedēļā. Es jokoju, barība bija vēl daudz dabiskāka par to, turklāt no visas pasaules, un tiešām garšoja pēc ēdiena, nevis naftas, izsalkušiem afrikāņu bērniem un skumjām.
Veikala iekārtojums atgādināja lauku namiņus Eiropas filmās. Paņēmu sarkano groziņu, uzsmaidīju tumšmatei aiz letes, kura laipni man uzsmaidīja un devos izstaigāt mazo veikaliņu, aplūkojot visus plauktus. Labi vien bija, ka laikus paēdu, jo viss likās kārdinošs. Vieta, kuru biju sev aizrunājusi, garantēja brokastis un vakariņas, tāpēc koncentrējos uz to, ko es vēlētos uzkost. Beigu beigās iegādājos augļu ledenes, granātābolu sulu un siera nūjiņas.
Žigli norēķinājos par pirkumu un sienas pulkstenī, kas bija antikvārs, ar dzegužu figūriņām, no priedes kokgrebuma, ka laiks ir 9:03. Man bija vēl stunda laika, līdz sāktos check in viesnīcā, ko varēju izlietot, iegādājoties kādas jaunas drēbes jaunajam tēlam.
Tā nu devos uz pirmo veikalu, kas gadījās pa ceļam, un paķēru pirmo, kas pagadījās pa rokai. Es jau atkal izmēģināju ko jaunu, iepriekš veikalos biju gājusi ar stingru pārliecību, ko vēlos, un stundām ilgi tos «ķemmēju». Šoreiz es ņēmu visu, kas piesaistīja acis un, sev par izbrīnu, pamanīju, ka gandrīz viss bija burgundijas tonī- kedas, soma, cepure, maks. Paņēmu arī divus pārus džinsu un piegāju pie kases, aiz kuras stāvošais puisis mulsi manī vērās, plati iepletis brūnās acis.
-Tas nu gan bija ātrums,- viņš nošūpoja galvu un pielika skaneri klāt pie svītrukoda uz čeka,- Vai tiešām nevēlējies piemērīt?-
-Un ja nu nevēlējos?- es izaicināju un atspiedos uz elkoņa pret letes glancēto virsmu,- Ja nu es zinu, ko es vēlos?-
-Nu tas, jā, to es nenoliedzu,- puisis iespurdzās un salocīja melno, garo kreklu, ko nemaz nebiju piefiksējusi,- Bet es domāju, ka drošība, ka nopirktais der, ir tikai normāla.
-Gan jau derēs,- vienaldzīgi atteicu. Puisis paraustīja plecus un žiglām rokas kustībām salocīja drēbes un pagrieza pret mani kases monitoru, uz kā rēgojās trīsciparu skaitlis,- O.
-Nu vai es neteicu, ka drošība ir laba lieta?- viņš ķircināja un piemiedza ar aci,- Ko noņemt nost?
-Neko,- samulsusi atteicu un izņēmu maku no somas,- Man viss sanāk. Tev ir kādi aizspriedumi? Man parunāt ar tavu menedžeri?
-Nē, to gan nevajag,- viņš liedzās un paņēma banknotes no manis,- Es strādāju pirmo dienu,- puisis nočukstēja, balsī ieskanoties mazai panikai,- Es ļoti atvainojos.
-Ja tu man iedosi atlaižu karti, es padomāšu,- kaulējos,izmantodama savu jauniegūto ieroci. Atmetu matus pāri plecam aiz ieraduma un sapratu, cik dumji izskatos.- Kā tad tur būs.. Ron?- nolasīju vārdu uz viņa šiltītes.
Puisis nobolīja acis, atvēra atvilktni aiz letes un izvilka no tās dāvanu karti divdesmit dolāru vērtībā, ko pasniedza man. Pavisam apmierināta ar savu taktiku, paņēmu maisiņu un karti un piemiedzu puisim ar aci. Šī sajūta, ka es spēju panākt visu, vien ar to, kā izskatījos, lika man sajusties pašpārliecinātai un priecīgai. Elijas dzīves sākšanās bija labākais, kas ar mani bija noticis ilgā laika periodā. Man pirmoreiz bija sācis veikties. Es iemācījos par sevi jaunas lietas, un kļuvu spēcīgāka.
Tā, kā maisi bija diezgan smagi, nospriedu, ka prātīgākais būtu doties mājup. Varēja redzēt, kā pa stiklainajām sienām raso lietus, kas noklāja akvārijam līdzīgo ēku mazās debesu asaru tērcītēs, zem tumšās, samtainās nakts segas, kas bija izklāta pār pusmiegaino Manhetenu.
Veikali arī sāka vērties ciet un nospriedu, cik sūdīgi ir, ka man nav lietussarga. Veikalā arī visi lietussargi bija izķerti, kas bija brīvi pieejami un nācās samierināties, ka izmirkšu kā žurka.
Ieliku maisus somā, lai tie nesamirktu, un, dziļi veikusi ieelpu un izelpu. Devos laukā, kur mani sveicināja pērkona grandi tālumā. Instinktīvi sarāvos un vien pāris sekunžu laikā biju kļuvusi par staigājošu švammi. Bija grūti noturēt acis vaļā, jo lietus bija spēcīgs un smags, tas radīja miglu gaisā, kas bija gandrīz necaurredzama.
Mirkli domāju, vai nogaidīt, kamēr lietus beigs līt, vai skriet uz taksi, jo abi varianti bija relatīvi draņķīgi. Tā, kā bija augusts, es biju ģērbusies plāni un jau biju izmirkusi līdz kaulam, bet pūta auksts vējš, kas mani sasaldētu ragā. Taksometrā man būtu jāmokās smirdoņā un jāslapina sēdekļi, kur noticis nezin, kas.
-Mis!- kāds uzsauca un es pagriezos pret runātāju, kurš steidzās pie manis,- Nesaldējieties!- puisis sacīja, ģērbies melnā kapučjakā un maigi pavilka mani zem lietussarga, būdams gandrīz divreiz gāarks par mani. Puiša zaļās acis bija dzirkstošas un tajās jautās uzjautrinājums, lai gan runātāja balss tonis bija absolūti nopietns- Šī ir stipra vētra! Kurš dullais iet laukā vētrā.. kreklā?- viņš šausminājās.
-Paldies,- es neveikli noteicu un iekodu apakšlūpā, lai zobi nesāktu klabēt,- Bet kaut kā taču ir jātiek mājās,- es noteicu un apliku rokas sev apkārt. Vējš sapluinīja man matus un noglāstīja ādu ar ledainiem un slapjiem pirkstiem,- Es došos uz taksi..
-Es jūs vismaz tikālu pavadīšu,- puisis piedāvājās un, savilcis lūpas, nosvilpās tā, kā agrāk darīja mans labākais draugs, kad devāmies uz mežu saukt putnus. Kā piesaukts, pie mums apstājās dzeltens taksometrs, kura riepas nošvīkstēja pret asfaltu. Puisis atvēra man durvis un es iekārtojos salonā. Gribēju jau pateikties, bet viņš samaksāja šoferim, viegli piesita ar plaukstu pie durvīm un taksis sāka kustēties. Es centos paspēt pateikt «paldies», bet puisis pazuda veikalā un pateicība iesprūda man rīklē.
-Uz kurieni?- vīrs nopīpētā balsī vaicāja un pagriezās pret mani, ar pelēkām, apsārtušām acīm no ilgstošās negulēšanas un veselu sirmi brūnu matu murskuli uz galvas, kas lika domāt par salmu bumbām sliktās vesternu filmās, kopā ar viņa sarkanīgo ādas toņa, vēja izvagoto seju,- Mis?
-Uz viesnīcu «Johns Dream»,- es noteicu un atslīgu krēslā, vērodama, kā lāses ritēja pāri loga rūtij. Ielu gaismas savērpās melnā un krāsainā virpulī, kopā ar šīsdienas notikumiem. Diena pamazām beidzās, to nomainīja nakts, un no rīta mani sagaidīs liesmojošs saullēkts manā jaunajā dzīvē.
