Tetovējums (3)7

Ja man jānosauc viena no labākajām sajūtām pasaulē, tā, neapšaubāmi, būs sajūta, kad frizieris mazgā matus. Nezinu, vai pie vainas ir ideālā ūdens temperatūra vai galvas masāža, bet tas man lika justies vienkārši ideāli. Es jutos kā princese, kuru gatavo svinīgam vakaram.

Vismaz uz piecām minūtēm. Frizieri savā starpā sarunājās terminos, ko es nesapratu, un arīdzan negribēju dzirdēt, jo gribēju pārsteigumu. Mārsija bija devusi viņiem norādes par to, ko es vēlējos. Viņi, galu galā, bija profesionāļi. Tāpēc es viņiem uzticējos, ko atklāju arī kā sava jaunā tēla pirmo jauno iezīmi - vecais “es” nekad nevienam neuzticējās. Patīkama pārmaiņa, viennozīmīgi.

-Ceru, ka tev patīk Kanye West,- mans frizieris, kura vārdu piemirsu, sacīja, balsī ieskanoties vācu akcentam. Ar aizvērtām acīm pamāju un ieklausījos, kā viņš aizsoļo pa grīdu līdz mūzikas centram, piespiež melodiskos taustiņus un telpu apvij “Stronger” melodija. Gribējās atvērt acis, bet baidījos, ka ziepes trāpīs acīs, tāpēc vienkārši apkļāvu ar plaukstu krēsla rokturi un ar rādītājpirkstu situ līdzi ritmam.- Tev patīk,- viņa balsī atbalsojās smaids, kurš noteikti tagad rotāja viņa seju.

Viņš, laikam, bija viens no tiem cilvēkiem, kuri nekad nebeidz smaidīt, starp tiem cilvēkiem, kuri nekad smaidīgos nesaprot. Lai gan redzēju viņu vien pāris minūtes, zināju, ka viņam piestāv smaids, kas saskanējās ar pērļu balto zobu rindu, biezajām lūpām un zeltaini zaļajām acīm, ko viņš bija paspilgtinājis ar brūnu acu zīmuli. Tas nemaz neizskatījās nepareizi vai nepiedienīgi, tieši otrādi, viņam tas piestāvēja, līdz ar viņa saules skūpstīto ādu un tumšajiem matiem.

Tādi, kā viņš, parasti gozējas uz modes žurnālu un TV shop bukletu vākiem.

-Kanye balsij nav ne vainas,- miegaini nočukstēju, no baudas, ko sagādāja viņa pirkstu masāža man matos,- Viņa personība gan ir briesmīga,- es nožāvājos un pieliku plaukstu priekšā mutei,- Iebildīsi, ja pagulēšu?

-Celšu apsūdzību,- frizieris paziņoja nopietnā balsī. Abi reizē iesmējāmies,- Protams, ka tu vari pagulēt.. emm..- viņš pieklusa, nezinot, kā mani nosaukt. Šoreiz es biju tā, kas pasmaidīja.- Kā tevi īsti sauc? Es laikam palaidu garām.

-Vil, tu esi muļķis,- Mārsija iesaucās. Nemaz nezināju, ka arī te viņa bija,- Mēs taču grasījāmies pasūtīt “Starbucks” pusdienās. Būtu varējis izlasīt uz krūzītes.

-Pati tu muļķe,- Vils nopukstēja un es jutu, ka kaut kas nopland man garām.

-Au! Idiots!- Mārsija spalgi iespiedzās. Šoreiz es atvēru acis un pamanīju Mārsiju, kura bija ieliekusies ceļos un ar abām plaukstām cieši turēja sēžamvietu, kamēr Vils plivināja dvieli kā trofeju,- Es tev kafijā Kajennas piparu pulveri iebēršu,- viņa norūca un izsoļoja laukā no telpas, aizcirzdama aiz sevis durvis.

-Viņa to nedomā nopietni, viņa mani mīl,- Vils saldi nodūdoja un paskatījās uz mani ar lielām acīm,- Tu arī mani mīlēsi. Ai, mani nevar nemīlēt,- viņš ieķiķinājās un uzlika slaidās plaukstas uz vaigiem, piesarkdams un plivinādams acis, kā dāmas piecdesmito gadu filmās, koķetējot ar vīriešiem.

-Tu nu gan esi piedienīgs. Nemaz neesi narciss un iedomīgs,- es pietēloju, tēlodama izbrīnu. Ar cilvēkiem kā Vils tā arī ir, viņus var vai nu mīlēt vai ienīst. Tādus cilvēkus biju satikusi reti, taču nekad kā frizierus. Šādi cilvēki parasti lavierēja ballītēs un bija to epicentrs, nevis strādāja īstu darbu.

-Labi, paklusē un ļauj man strādāt,- Vils noklepojās un uzlika man slapjo dvieli uz acīm,- Es gribu redzēt tavu reakciju, kad noņemšu dvieli, saproti mani?

-Saprotu,- paklausīgi atteicu,- Tātad, es dvieli nedrīkstu noņemt, iekams boss nepateiks?

-Tieši tā,- Vils apmierināti sacīja,- Un kāds tad galu beigās ir tavs vārds?-

-Elija,- es lepni noteicu, izgaršodama šo vārdu pilnībā.- Mans vārds ir Elija.

-Skaists vārds.- Vils izteica komplimentu,- Tiešām skaists. Tev piestāv. Bet piestāvēs vēl vairāk, kad es noņemšu dvieli,- viņš uzsita man pa plecu un tad uz krēslu, kas nošļuka zemāk,- Vika, ieslēdz lūdzu “Anaconda”,- Vils sacīja un es apmulsu. Vai viņš to domāja nopietni.

Kolīdz atskanēja pirmie dziesmas akordi, es sapratu, ka viņš nejokoja. Labprātīgi aizvēru acis un ļāvu mieram sevi apņemt. Man gribējās domāt, ka pēc brīža es kļūšu par tauriņu, kas pamodies no kokona. Bet nē, es vienkārši būšu kāds cits. Plakstiņi noraustījās un es centos elpot lēnām, lai organisms nomierinātos un pavisam drīz ieslīgu saldā, dziļā miegā.

& & &

-Uzkrāso viņai uzacis,- kāds klusi sacīja, kad sāku pamazām mosties. Atvēru acis, taču to priekšā redzēju vien biezu tumsu,- Viņa jau ir pamodusies,- runātājs bija Vils, kura pirkstus es jutu uz matiem. Taču kaut kas nebija pareizi. Es tos nejutu sniedzamies pāri pleciem, un krūškurvī ievējoja panika, kas lika sirdij noskriet desmit maratonus sekundē. Kur ir mani mati?

-Kur ir mani mati?- es bijīgi noprasīju. Arī rokas pakustināt es nevarēju, tās kaut kas noturēja vietā,- Ko jūs darāt?-

-Mēs tevi pucējam,- Mārsija nevainīgi piebilda un es jutu, kā zīmuļa mīkstais gals slīd pāri ādai, iezīmējot kontūru,- Ja tevi nesasien, tu nemaz neesi mierīgā stadijā. Un krāc kā pats nelabais.-

Nācās vien samierināties. Jā, es krācu. Nu un? Tas taču nebija nekas tāds..

-Ir gatavs,- Mārsija sasita plaukstas un iespurdzās,- Mans Dievs, Vil, mēs esam ģēniji.

-Viņu vēl vajag saģērbt,- Vils iebilda. Abi saņēma manas rokas un pierāva mani kājās,- Guļošā daiļava gatava vēl šim tam?

-Jūs ar visiem klientiem tā?- es neveikli iespurdzos. Varēju derēt, ka abi uz mani skatās kā uz muļķi,- Es domāju, jūs izturaties tik draudzīgi.

-Mums šodien vispār bija brīvdiena, un bija garlaicīgi,- Mārsija paskaidroja,- No rīta bija atnākusi tikai priekšniece un viss. Likās, ka nobeigsimies no garlaicības. Neviens nebija pierakstījies un tad ienāci tu,-

-Un aplēji Stefāniju ar kafiju,- Vils piebalsoja un iesmējās,- Par to vien mēs tevi sapucēsim bez maksas. Tai vecajai grezelei jau sen vajadzēja sajust kaut ko tik riebīgu,- Vils noņurdēja un ciešāk saspieda manu roku. Es izvēlējos klusēt. Bet, vai viņi jokoja, vai tiešām man šis viss pienāksies bez maksas, jo ieriebu kādam nejauši, kas bija riebis citiem?

Elijas dzīve jau mana sāka iepatikties desmitkārt vairāk!

-Stāvi te un neelpo,- Mārsija piezīmēja. Abi vienlaikus atlaida manas rokas, ka es gandrīz zaudēju līdzsvaru. Manas acis aizsedza kaut kas ciešs un biezs, kas stingri turējās vietā,- Vil, atnes trešo, piekto un divdesmit astoto,-

-Kurš tevi iecēla par galveno?- Vils iebilda, balsij ieskaņoties mazam ņurdam. Kā multfilmā “Karalis Lauva” pirmais Simbas rēciens,- Mārsija, atnes man ceturto, devīto un divdesmit sesto.

-Tev nav gaumes izjūtas,- Mārsija protestēja,- Ejam abi kopā un vienosimies tur. Derēs?

-Es arī te esmu,- es atgādināju, degdama nepacietībā ieraudzīt savu jauno tēlu.

-Klusē!- abi uzsauca.- Mēs ejam sameklēt tev drēbes. Stāvi, neelpo un nemirkšķini,- Vils piekodināja. Viņa soļi un Mārsijas papēžu klaboņa aizdipināja tālumā. Kad, šķiet, abi bija gana tālu, pieskāros saviem matiem, kuru galiņi knapi skārās līdz pleciem, taču tie bija zīdaini mīksti un gludi un slīdēja kā zīda audums gar pirkstiem.

-Neaiztiec matus,- Mārsija pavēlēja niknā balsī un uzsita man pliķi pa pirkstiem,- Tu neko nedrīksti zināt, iekams mēs abi ar Vilu tev neteiksim,- viņa uzstāja. Ja vien es spētu nobolīt acis.- Vil, novelc viņai tās šausmīgās drēbes,- viņa noskurinājās,- Es tikmēr iešu paskatīties, kas man atsūtīja īsziņu. Izklaidējieties!- viņa nodūdoja un, papēžiem klabot, atkal aizgāja prom.

Nez, kāpēc doma par to, ka Vils mani redzēs puskailu, mani biedēja. Viņš, kā stilists, taču neskaitāmas reizes bija ģērbis modeles un slavenības... Kāpēc tad man būtu jākaunas? Ak, jā, varbūt tāpēc, ka mana pakaļa ir kā virtuves paliktnis, bet krūtis ir kā divas melones?

Taču nebija nemaz tik traki. Viņa priekšā es nejutos nekā citādāk, kā tad, kad būtu viena pati. Viņš smaržoja labi, pēc kokosriekstiem un pēcskūšanās losjona, kas ļāva man nomierināties. Vīrietis elpoja vienmērīgi un mierīgi, it kā ar elpu veidotu ritmu. Jutu, kā viņa pirksti un plaukstas pavisam maigi uzvelk audumu man uz auguma un jutu mieru. Laikam tā jūtas modeles pirms iznākšanas uz mēles. Sajūta bija fantastiska. Vils arī bija sava darba meistars, viņš lika man sajusties skaistai un iekārojamai, pat trauslai, pēc tā, cik viegli viņš man pieskārās.

-Ir gatavs,- viņš nopietni sacīja un nostājās man aiz muguras, kaut ko ielikdams matos.- Esi gatava, Elija?- viņš vaicāja. Īsi pamāju, juzdama satraukumu, kas izplatījās kā sausums rīklē un sirds duna pakausī un aizvēru acis. Vils atsēja acu aizsegu, kas viegli nokrita uz zemes un es samiedzu acis no pēkšņās pārmaiņas, kad tumsu nomainīja gaisma.

Vils man aiz muguras apmierināti sakrustoja rokas un iekoda lūpā. Viņu es pirmo atpazinu spogulī, no kurienes uz mani lūkojās svešiniece. Viņas kaulu struktūra uz sejas bija perfekta, vaigu kauli izcelti ar bronzera ēnu, lūpas ar russian red toni iekrāsotas sarkanas un pilnīgas, dūmakaini melnās acis, kontrastā ar mirdzumu koši zilajās acīs un pērļaini samtainā āda ar vieglu sārtumu vaigos.

To visu ierāmēja blondu, plānu matu vainags, kas paspilgtināja svešinieces gaišo ādu un zilās acis. Es pacēlu roku pie sejas un svešiniece atkārtoja manu kustību. To visu papildināja melnie, plēstie džinsi un mežģīņu piedurkņu krekls, kas izcēla mana auguma formas un paslēpa nepilnības.

-Tev patīk?- Vils cerīgi vaicāja, iekodis īķšķī. Nespēdama vairs apvaldīt emocijas, apskāvu garo vīrieti un paslēpu seju viņa melnajā kašmira džemperī, kas apkļāva vīrieša trenēto, silto un lielisku augumu, vienlaikus ar viņa satriecošo, saldeno un vīrišķīgo smaržu, kas ļāva man  nomierināties.- Laikam patīk.- viņš pasmaidīja un uzlika rokas man uz pleciem,- Man tev ir dāvana. Pagaidīsi te?

Zaudējusi valodu, es tikai pamāju un uzliku rokas uz sejas. Es neticēju, ka tā vairs esmu es. Tā arī īsti nebiju es, tā bija Elija. Bet.. bet.. Tik daudz emociju, ka reiba galva. It kā kāds mani būtu iemetis multfilmā un mani ietītu krāsaini, biezi dūmi ar emocijām. Bailes, neticība, prieks, apmierinājums, vēlme raudāt, samierināšanās. Tas viss lika sirdij drebēt un balsij pazust nebūtībā.

-Te būs,- Vils sacīja un ielika man rokās mazu četrstūra formu,- Paskaties,- Viņš aicināja. Palūkojos uz leju un atskārtu, ka tā ir dienasgrāmata, kā no bērnības, ar slēdzenīti un baltiem zirgiem uz glancētā vāciņa,- Es domāju, ka jaunam stilam vajag jaunu dzīvi, vai ne?- Vils mīļi pavaicāja. Piespiedu kladīti pie sirds un vēlreiz apskāvu puisi, apmetot brīvo roku viņam ap kaklu.

Viņš nekad nezinās, cik ļoti viņam bija taisnība.

-Paldies, Vil,- es aizžņaugtā balsī sacīju un centos neizplūst asarās,- Par visu.

-Apsolīsi man vienu?- puisis klusāk pavaicāja un noņēma man šķipsnu no vaiga.- Apsoli, ka tur rakstīsi. Mana mazā māsa aizbrauca uz Marseļu un tā arī nekad to nepaņēma. Man būtu patīkami apzināties, ka tu to izmantotu.- Vils klusi paskaidroja.

-Es neapšaubāmi tajā rakstīšu,- es nosolījos un piespiedu dienasgrāmatu ciešāk sirdij. Vils gribēja vēl ko teikt, bet telpā Mārsija atgrūda durvis, turot rokās kartona paplāti, kur bija trīs glāzes ar koši rozā putukrējuma cepurīti caurspīdīgās glāzēs.

-Tas mums ir jānosvin!- Mārsija noteica, šūpojot dzērienus. Mēs ar Vilu saskatījāmies, pasmaidījām un devāmies pie meitenes, kura izdalīja visiem dzērienus.

-Par Eliju,- Vils izteica tostu un pievērsa man skatienu.

-Par Eliju,- Mārsija pacēla glāzi. Es vēl mirkli lūkojos uz savu glāzi un tad pievienojos viņiem.

-Par Eliju,- es piebalsoju un visi trīs saskandinājām glāzes. Par Eliju..

Par mani.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tetovejums-4/789228