Ilgi gan nav bijis neviens raksts. :sarkasms: 
Pēc ilgas pauzes, kas ilga veselu dienu, nu esmu saņēmusies, lai uzceptu kaut ko, kas varētu būt interesants. 
Teātris, siena un uzticība.8
220
0
Katru dienu cita maska,
Viena drūma, otra jautra.
Katra diena kā teātris paiet,
Jo neviens nesaprastu,
Ja kaut reizi patiess būtu.
Vajag izmest šīs maskas,
Nebaidīties no tā kas esi.
Tie kas tev ir tuvi,
Tādi arī paliks.
Tie kas nīst,
Turpinās slīkt savā naidā.
Bet tie kas reiz bija tuvi un vairs nav,
Nekad tādi pa īstam nav bijuši.
Cenšos pārvarēt to mūri,
Kas nostājies starp mums.
Taču Tu stāvi kluss, vientulībā,
Itkā negribēdams mani laist tuvāk.
Taču es ar sāpošām rokām,
Cenšos pārvarēt to mūri.
Es kliedzu lai uzticies,
Bet tu noraidoši krati galvu.
Nav nekā bez uzticības,
Ja nelaid mani klāt,
Es padošos un celšu savu mūri.
Ja gribi šo robežu uzstādīt,
Es neapturēšu...
Skaties man acīs un saki,
Ko Tu tajās redzi?
Kaut reizi ieskaties ko viņas saka,
Jo teikt skaļi visu, nav spēka.
Nav drosmes, lai sāktu šo sarunu,
Bet naivi cerēt, ka pats sapratīsi to.
Un tomēr...
Skaties man acīs un saki,
Ko Tu tajās redzi?
Nav spēka vairs cīnīties,
Ieskaties man acīs,
Un saproti, ka nav vairs cieņas,
Nav mīlestības...
Nav palicis nekas.
P.S. Pēdējie dzejoļi nav domāti kā mīlestība puisim ar meiteni.. es to domāju par vienkārši tuvu cilvēku, vecāku utt.
Tev patiks šie raksti
