Tas, kas jāpasaka.14

Mana iedvesma ir skumjas. Tas ir loģiski, daudzi kas raksta dzejoļus bieži raksta tos skumjās. Momentos, kad es skumjas vai citas tāda tipa emocijas nevaru panest, es ķeros pie rakstīšanas. Emocijas. Tas ir tas kas tiek ieguldīts manos dzejoļos, tāpēc man pašai viņi ļoti patīk. Katrs dzejolis atspoguļo kādu manas dvēseles daļu. 

Es esmu ļoti pateicīga, ka ir tādi spoki, jo bez viņiem, neviens nekad tā pa īstam nelasītu manus dzejoļus. Ir patīkami, ka tomēr kāds spēj viņus saprast. Un vēl patīkamāka ir doma, ka es varu palikt šeit inkognito. Neviens nekad neuzzinās kas es esmu, dzīvē mani nesatiks. Un nesatiks tos cilvēkus, kuriem liekas, ka mani pazīst, taču tā nav. Tikai šeit, spokos, es varu būt tāda kāda es esmu. Un ne jau tāpēc, ka dzīvē es to slēpju. Nē. To vienkārši mēdz nepamanīt. Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt cik cilvēki mani patiešām pazīst un nemaldās savos uzskatos.

Dusmas, aizkaitinājums,

Tā neesmu es,

Es to negribu.

To grib tie, kas mani izaicina,

Kam neliek mieru mana eksistence.

Es no tā cenšos slēpties,

Bet viņi mani atrod.

Dzirdot klusas sarunas,

Kas notiek aiz muguras,

Liek sirdij sažņaugties.

Gribas bēgt,

Tikai nav kur.

Neviens nav ideāls,

Bet es cenšos kļūt labāka.

Nevajag spraust man mietus ceļā,

Es aiz tiem klūpu,

Bet nokrist ir sāpīgi,

Saproti taču to!