Tāpēc, ka es tevi mīlu (9. daļa)0

Kā jau redzat, ir cits nosaukums šim stāstam, ceru, ka tas jūs nemulsina :)



-Bet, Emīlīj,-puisis mani viegli parāva aiz rokas, lai es ielūkotos viņa acīs.

-Ko?-nedaudz rupji vaicāju.

-Es redzu, ka tu saki nepatiesību. Kāpēc tu negribi nākt?-

Es piegāju Maiklam tuvāk un cieši ieskatījos viņa koši zilajās acīs, kuras to vien darīja kā apbùra. Stiprajā vējā viņa mati plīvoja uz visām pusēm.

-Tev nekas nav jāzin!- nopietni noteicu un uzgriezu puisim muguru.

Mans vasaras plāns bija aizmirsties, bet tas nebūt nenozīmēja, ka es vēlos kaut kur doties, kur es atkal būšu kā ieslodzīts putns.

Puisis pieskrēja pie manis klāt un uzlūkoja ar lūdzošām acīm,-Nāc taču!-

-Tev no tā labāk paliks?-uzrūcu puisim.

-Jā!-viņš iesmējās un noplivināja rokas.

-Nu nekas, gan jau kaut kā pārdzīvosi manu neesamību,-nopūtu un turpināju ceļu uz savu koka mājiņu.

-Tu nāksi!- puisis noteica un pienāca man tik tuvu, ka viņa elpa bija jūtama uz manas pieres. Es pacēlu galvu augstāk un vēroju viņu. Viņš iesmējās un ātri mani pārmeta pār plecu.

-Laid mani zemē!- es kliedzu un spārdījos, kas puisi tikai uzjautrināja.

-Nē, es tevi iemetīšu mašīnā un vedīšu pie sevis!- viņš lepni noteica un gāja tālāk, ar mani uz pleca.

Puisis piegāja pie mašīnas, atvēra tās durvis un iemeta mani mašīnā.

Viņa seja bija rotāta ar smaidu.

-Cūka!- skaļi noteicu un gaidīju, kad reiz Maikls iekāps mašīnā.

-Ilgi gaidīji? Tu jau varēji aizmukt,-viņš iesmējās.

-Tu biji aizslēdzis durvis. Es tevi varētu iesūdzēt par cilvēka laupīšanu.-nopietni noteicu un sakrustoju rokas virs krūtīm.

-Tad jau tu esi perfekts objekts, kuru laupīt,- viņš pasmaidīja un izbrauca no vecmammas pagalma.

Mēs traucāmies pa zemes ceļu un iegriezām viņa mājas pagalmā.

-Tu vari iet pie Rozes, viņa tevi uzpucēs,- viņš norādīja uz māsu un pazuda.

-Sveika,-Roze nedroši noteica un pienāca pie manis.

-Sveika, atvaino par rītu. Es īpaši labi nejūtos. Un tavs brālis ir nepārspējams, viņš mani vienkārši atvilka uz šejieni,- es iesmējos.

-Nu, Harījs vienkārši viņam palūdza, lai atved tevi,- viņa paraustīja plecus,-Labi, nāc ar mani, iedošu tev kādu kleitiņu,- viņa pasmaidīja un aizvilka aiz rokas.

Lai gan viņa bija jaunāka par mani, tas netraucēja viņai būt garākai par mani, ko tikai tagad sapratu. Viņas mati plīvoja vējā.

-Roze!- es iesaucos, kad jau viņa sāka skriet uz mājām.

-Piedod, pierasts,- viņa atvainojās un sāka iet normālā solī. Viņa pastijās uz mani, atklājot viņas koši zaļās acis, kādas bija Harijam. Maikla mati, bet Harija acis. Jauki. Iesmējos par savām domām un iegājā abas viņas mājā.

Mājiņa bija visai omulīga, bet es to nepaspēju pat lāgā apskatīt, jo mani Roze uzreiz ievilka savā istabā.