Pelēkā drēgnā rudens rītā bālām, novārgušām sejām ar šausmu atspulgu acīs viņi ienāca Salaspils koncentrācijas nometnē un bailīgi pavērās atpakaļ, kad aiz tiem klaudzēdami aizkrita lielie, dzeloņstieplēm aizpītie vārti. Viņi bija ap divi simti: sievietes, bērni un vecīši, viņi bija no Baltkrievijas. Hitlerieši tos atdzinuši no rajoniem, kur darbojās padomju partizāni.
Skaļi kliegdami un lamādamies, esesieši apjukušos cilvēkus izkārtoja komandatūras ēkas priekšā.
Dažu soļu attālumā gājām tiem garām, nesdami ķieģeļus, dēļus un akmeņus jaunu baraku būvei Salaspils nāves pilsētā. Pie vācu un viņu rokaspuišu zvērībām bijām jau pieraduši. Mūsu acu priekšā nošāva vairākus biedrus, kas mēģināja bēgt no nometnes. Tomēr divkārt smaga uz pleciem likās dēļu nasta, divkārt asi spieda kājās smagās koka tupeles, kad šeit ieraudzijām sirmgalvjus, sievietes un mazus bērnus.
Katrs šai brīdī atcerējās savu tēvu, māti vai bērnus un mums gribējās kaut vai siltu vārdu pateikt šiem nelaimīgajiem cilvēkiem.
Attālākajā rindas galā stāvēja maza, gaišmataina meitene, zilām acīm. Viņa ziņkārīgi noskatijās uz mūsu koka tupelēm un arestanta tērpiem. Kad nākamo reizi gāju garām,klusām iejautājos meitenei kā viņu sauc : -Taņa...tā atsaucās.
Uzzināju ka zilacainajai meitenei ir 5 gadi, ka tēva un mātes tai nav, ka šeit viņa ir kopā ar vecmāmiņu, ka viņai ļoti gribas ēst, bet pēdējo maizīti tā apēdusi jau vakar un vairāk neesot. Vēlāk Taņa klusiņām žēlojās ka zābaciņi esot cauri un salstot kājiņas, bet tad mūsu sarunas pamanīja fašisti un turpmāk dēļus lika nest pa citu ceļu.
Vakarā, kad pēc darba saņēmu savu nelielo melnās maizes riecienu, nevarēju no tā nokost ne kumosa. Barakā valdīja nospiedoš klusums. Visus nomāca bērnu un vecīšu ierašanās Salaspilī.
-Paklausies....-ierunājās kāds biedrs, -Vai mēs nevarētu kautkā palīdzēt viņai?.. -Kā tu to domā? -Jautāju, kaut gan gluži labi sapratu viņa domas. -Redzi, gribētu viņai...-Un es redzēju, ka tam saujā ir cukura graudiņš un melnās maizes rieciens vakariņām. Izmantojot ieslodzījumā pavadīto gadu pieredzi un dažādas viltības, mēs abus maizes riecienus, cukura graudu un dažus kartupeļus nogādājām Taņai un laimīgi iemigām aukstajā barakā uz cietajiem nāriņu dēļiem.
Pagāja dažas dienas, likās ka līdz ar mazo meiteni nometnē ir ienācis siltums un gaisma, ejot uz darbu, šad tad redzēju mazo gaišmataino galviņu aiz barakas stūra vai pa logu.
Drīz nometnē izplatijās vēsts, ka atvestos krievus sūtīšot kautkur darbos. Vispirms atsevišķā barakā nošķīra darba nespējīgos - vecos un slimos. Otrā barakā palika sievietes ar bērniem. Ieradās kāds no nometnes administracijas un paziņoja, ka bērni palikšot nometnē. par tiem gādāšot administrācija, bet darba spējīgām sievietēm būšot jābrauc "uz kādu laiku" pastrādāt. Izcēlās neaprakstāmas vaimanas. Lai apklusinātu mātes, hitlerieši ķērās pie viltībām.
Speciāli bērniem iekārtoja gluši jaunu, tiko uzceltu baraku. Ielika tur jaunas koka gultiņas un baltu veļu. Baraku kurināja. Tajā ievietošot bērnus, bet mātes palikšot vecajā barakā. Atveda un izdalīja bērniem pa krūzītei piena un pa graudiņam cukura. Taņa sajūsmā stāsīja, cik silti būšot jaunajā barakā, ka šorīt tā dabūjusi krūzīti piena, ka slimajam brālītim dakteris iedevis zāles un brālītis jūtoties jau labāk.
Tikai dažas mātes samierinājās un aizbrauca. Citas savus bērnu ne par ko negribēja izlaist no rokām. Esesieši bērnus izrāva ar varu. Mātes kliedza, plēsa sev matus un drēbes, tad viņas sagrāba iesvieda mašīnā un aizveda. Sievietes nometnē vairs neatgriezās.
Naktī vairākās mašīnās aizveda vecos un slimos. Drīz vien mēs uzzinājām, ka viņi mežā beiguši savas dzīves gaitas. Jaunajā barakā palika tikai bērni līdz sešu gadu vecumam, starp viņiem bija arī Taņa un viņas mazais brālītis, pēc tam kad mātes bija projām, bērni saņēma to pašu ko mēs, gabalu melnas maizes, bojātu kāpostu viru un pussapuvušus kartupeļus. Kopējas, kas strādāja bērnu barakā izmisušas stāstīja, ka neesot vairs ilgāk izturams. Bērni dzīvoja pusbadā,nekurinātā telpā un bez pārtraukuma raudāja, no ēdiena ko viņi ēda sākās masveida saslimšanas, tie mira viens pēc otra!
Bērniem bija aizliegts no barakas iziet, tomēr reižu reizēm man izdevās satikties ara Taņu un dalīties savā trūcīgajā maizes un kartupeļu devā. Meitene jautāja:-Kapēc neatgriežas vecmāmiņa? -Kapēc brālītim vairs nedod zāles? -Kapēc nedod vairs pienu? -Kapēc mēs nevaram iet projām no šejienes? Grūti bija klausīties bērna jautājumos, vēl grūtāk lasīt tos skumjajās bērna acīs,kas ar katru dienu dziļāk iekritās vārgajā sejiņā.
Mazākie bērni ātri nomira, starp tiem bija arī taņas brālītis. Meitene izmisusi raudāja, pazaudējusi savu pēdējo tuvinieku. Brālīti kopā ar pārējiem - iepriekšējā dienā mirušajiem bērniem apraka bedrē pie dzelzceļa. Beidzot arī Taņa necēlās vairs no gultiņas. Ar kopējas palīdzību man izdevās piekļūt pie bērnu barakas loga un palūkoties uz nelaimīgo meiteni, kas, sarāvusies čokurā, klusi gulēja zem plānās segas cietajā gultiņā.
Kādu rītu man kopēja, garām ejot, klusām pateica ka Taņa naktī mirusi. Ar barakas sanitāra palīdzību man izdevās panākt, ka arī mani norīkoja aprakt iepriekšējā naktī mirušos bērnus. Taņa bija kļuvusi viegla kā niedru kūlītis. Kopā ar pārējiem sešiem mazajiem līķīšiem mēs mazo Baltkrievijas meitenīti sardzes pavadībā iznesām pa lielajiem nometnes vārtiem, pa kuriem tā dažus mēnešus atpakaļ ienāca Salaspils nometnē, ieķērusies vecmāmuļas bruņčos.
Kad mirušos bijā salikuši rindiņā izraktajā kapā, es lūdzu sardzes priekšniekam atļauju nolauzt dažus egles zarus un uzlikt tos mirušajiem. -Kapēc tas vajadzīgs? -tas skarbi iesaucās. -Nu tapēc, -es atbildēju balsī, kas pašam likās sveša, -tapēc, lai meitenei mati un acis nepiebirtu ar smiltīm... Sargs izbrīnījies paskatijās manī, itkā gribēja kautko teikt, bet tad, pagriezis muguru klusi norūca: - Nu, manis pēc - liec...
Kopā ar biedriem saplēsām sūnas un salauzām egļu un priežu zarus un ar tiem apsedzām bērnu sejas un mazās, vājās rokas. Tad ķērāmies pie lāpstām un aizbērām kapu. Kapa kopiņai smilšu neiznāca - tik maz telpas zemē aizņēma septiņi miruši bērni.....
Tā neko.
