local-stats-pixel fb-conv-api

Taisnības Likums (32)0

120 0

32. daļa. "Es taču esmu cilvēks..."

*Pēc gada*

Ļoti daudz kas izmainījās pa šiem, vairāk kā 12, mēnešiem. Pēc nedēļas es beigšu 12.klasi. Tiesa ir dienu pirms mana izlaiduma. Diezgan neveiksmīgi, bet tur neko nevarēja mainīt.

Jāatzīst, ka es ar Ingrīdu, Arvi un mammu ļoti daudz ko pa šo gadu izdarījām. Mēs savācām visu vajadzīgo, kas tēvu notiesātu par naudas krāpšanu un pierādītu varmācību ģimenē no viņa puses. Marta bija pilnīgi izmainījusies. Ja kādreiz šķita, ka viņa tēvu mīl, tad tagad viņa uz tēvu skatījās ar naidu. Viņai ir tikai 8 gadi, bet tik daudz kam ir jāiet cauri. Ja godīgi, tad dažreiz šķita, ka Marta ir iekšēji daudz spēcīgāka par mani… bet, ja pavisam godīgi… Tad daudzreiz, nevis dažreiz.

Mani vienmēr ir fascinējis Martas raksturs, viņa uzvedās it kā būtu 18, nevis 8. Protams, vēl iztiekot bez pusaudžu scēnām.

Mamma ar Ingrīdu kļuvušas par labām draudzenēm… kurš gan būtu domājis..?

Bet tā nu tas notiek, ja ir kopīgas intereses.

Ingrīda aicināja mani ar mammu un māsu pārvākties pie viņas, jo viņas lielā māja stāv pustukša, taču vēl, līdz tiesai, mēs to nedarīsim.

Vēl joprojām neesmu izdomājusi labāko veidu, kā Marta pasniegt šo visu… bet domāju, ka nevajag labāko veidu, bet gan – vienkārši vajag to viņai pateikt.

Apzinos, ka tas viņai radīs šoku, taču viņa nevar dzīvot to nezinot.

*Divas dienas pirms izlaiduma* * Viena diena pirms tiesas*

Stāvēju pie spoguļa un vēros savā ķermenī. Atminos, ka biju maza, kaulaina un neformīga, taču sākot 12 gadiem – viss izmanījās, arī prāts.

Vēl ielaikoju izlaiduma kleitu un izgriezu pāris apļus pie spoguļa. Pēc divām dienām , man taču tādu būs daudz jāgriež.

Mirkli redzēju sastingušu spoguļattēlu, kas bija ieslīdzis domās.

Tēvs nebija rādījies mājās jau trīs dienas. Mūsu dzīve trijatā bija vieglāka. Mani neuztrauca, vai viņš ieradīsies tiesā, jo zināju, ka tur viņam ir jābūt bez jebkādiem aizbildumiem.

Pēkšņi Marta pavēra istabas durvis un pārtrauca manu domāšanu.

- Oh, čau. – priecīga sasveicinājos ar māsu, kas stāvēja durvīs.

- Tu ļoti skaisti izskaties. – viņa teica.

- Paldies. – nedaudz mani samulsināja. Pietupos pie māsas un uzliku savas rokas uz viņas rokām. – Tev ļoti labi padodas pīt matus. Varbūt vēlies kaut ko izmēģināt uz maniem? – ar platu smaidu jautāju.

- Tu atļauj? – Marta neticīgi bilda.

Pasmaidīju un piecēlos kājās.

- Es apsēdīšos te. – norādīju uz krēslu pie spoguļa un ieņēmu tur vietu.

Marta paņēma rokās manu sarkano suku un veica pirmo kustību manos garajos matos.

- Tev ir skaisti mati. – viņa, pārcilājot šķipsnu, bilda.

- Gluži kā tev. – smaidīju stāvošajam spoguļattēlam.

Jutu kā Martas smalkie pirksti pinās pa maniem matiem un ik pa brīdim skar galvas ādu. Es biju no tiem cilvēkiem, kam ļoti patika, kad kāds darbojas ar viņa matiem.

Marta nopietnu seju sekoja bizei, kas tapa no galvas augšas un veda uz sāniem, tādejādi šķērsojot galvu.

- Zini, - nedaudz minstinoties iesāku – rīt būs vēl kas pirms mana izlaiduma.

- Kas tad? – Marta, nenolaizdama skatienu no matiem, jautāja.

- Tiesa. – noteicu un vēroju kā Marta uz šo reaģēs.

Jutu kā kņudēšana galvā apstājās. Marta ieskatījās manās acīs un es nedaudz apmulsu. Viņas skatiens bija caururbjošs.

- Kam? – viņa atsāka spēli ar matiem.

- Mums visiem. – neveikli ieteicos.

- Kā? Mēs neko neesam izdarījuši. – viņa mierīgi bilda – Tikai tēvs. –

Aši pavēros Martā caur spoguli.

- Bet mums ir jābūt tur. Kā lieciniekiem, kā upuriem, vai es pat nezinu kā kam… - nodūru galvu.

- Turi taisni. – viņa pieskārās manam kaklam. Jutu kā pārskrien tirpas.- Kā upuriem. – viņa atteica.

- Marta, - bailīgi uzlūkoju māsu, šoreiz ne caur spoguli, bet gan – pagriezdama galvu pret viņas – Tu kaut ko zini? – ievaicājos.

- Neko daudz – viņa atgrieza manu galvu atpakaļ – Tik cik jūs. Var būt nedaudz mazāk. – viņa bilda.

- Kā? – apmulsusi vaicāju.

- Es taču esmu cilvēks, kas redz, dzird, jūt. –

Mirkli domāju, ko teikt, līdz izdomāju.

- Vai viņš tev arī ir ko nodarījis? – bailīgi vaicāju. Negribēju dzirdēt piekrītošu atbildi.

- Protams, ne! – viņa atteica – Es taču neļautu, ka kāds man dara pāri. – šis teikums arī mani apmulsināja. Es tad jau, laikam, ļauju, ka man dara pāri…

- Un Tev? – viņa atkal ieurbās manās acīs. Nespēju izturēt spriedzi, līdz novērsu skatienu.

- Rīt visu dzirdēsi. – izrāvos no Martas rokām un piecēlos kājās – Frizūra ir ļoti skaista. Šādu labprāt gribētu savā izlaiduma dienā. – smaidīju māsai.

- Bet tā nav pabeigta. – Marta noteica.

- Ne vienmēr viss ir jāpabeidz. Šo pabeigsi parīt. Bet rīt pabeigsim ko citu. – tēlaini bildu un pavēros spoguļattēlā.

Es – savā baltajā izlaiduma kleitā, kas kliedza pēc kā greznāka, stāvēju līdzās mazai meitenei, kas bija tikai izskatā tāda, jo redzēju sev līdzās stipru cilvēku, kas mani nepievils. Šo es neredzēju ne tēvā, ne Agatē, nevienā citā.

120 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000