Atvainojos, ka tik ilgi neliku nākošo daļu, vienkārši, pēdējās dienās nebija laika!
Lasiet, vērtējiet, komentējiet!
***
Pirmā tikšanās.
-Nē, tās nevar būt!-Es to teicu, pati sev, neaptverdama notiekošo.
-Man ļoti žēl!-Tētis teica un apskāva mani.
-Nē, nē, nē!-Es atkārtoju arvien skaļāk, bet tētis ar katru izteikto "Nē", apskāva mani aizvien ciešāk.
-Nāc, mīlulīt, dosimies mājās, šodienai tev ir gana!-Tētis teica un mēs lēnām devāmies uz izeju.
Kad braucām mājās, nebildu ne vārdu. Tētis ik pa laikam pagriezās uz manu pusi, pasmaidīja un atkal pievērsās ceļam. Kad bijām iebraukuši mājās, klusām izkāpu no mašīnas un devos uz istabu. Pie ieejas mani sagaidīja mamma.
-Nu?-Mamma pateica vienu vārdu, bet es sapratu, ko viņa ar to bija domājusi.
-Tētis pastāstīs! -Atbildēju un devos uz savu istabu.
Iekritu gultā kā smags baļķis.
Šīs bija vēl viens pierādījums tam, ka mani vajā nelaimes. Es nesaprotu, kādēļ! Kādēļ tieši ar mani.
Bet mani kaut kas nelika mierā. Es nevarēju vienkārši tā gulēt gultā. Man vajadzēja viņu apciemot.
Pulkstenis bija 17:50. Apmeklētāju laiks beidzas pulksten 19:00. Man bija laiks un es nekavējoties devos turp. Uzvilku kurpes, mēteli un devos lejā.
-Kurp tu dosies? -Tā bija tēta balss.
-Es slikti jūtos, iziešu pastaigāties.-Sameloju vecākiem, jo zināju, ka viņi nevisai piekristu šādai rīcībai.
-Labi, tikai neesi pārāk ilgi.
-Labi, tēti.- Noteicu un biju jau ārā.
Ārā bija diezgan vēss, tādēļ uzvilku cimdus un uzliku kapuci un devos uz priekšu. No manas mājas līdz slimnīcai bija jāiet aptuveni 2 km.
Ejot es vēroju apkārtni tā, it kā es uz to raudzītos pirmo reizi.
Īstenībā, pastaiga bija tieši tas, kas man vajadzīgs, lai izvēdinātu galvu. Kad biju klāt, bija neliels uztraukums, jo tas bija dīvaini, ka mūsu pirmā tikšanās notiks šeit un šāda situācijā.
Kad iegāju iekšā, redzēju kādus piecus cilvēkus, kuri sēdēja uz uzgaidāmajiem krēsliem. Tā kā es zināju ceļu kurp man jādodas, nekavējoties devos pie viņa. Pie nodaļas ieejas uzskrēju virsū Annai.
-Ko tu šeit dari?-Varēja redzēt viņas acīs izbrīnu.
-Es atnācu pie Markusa .-Atbildēju.
-Vai kāds zina, ka tu esi šeit.
-Nē!- Godīgi atbildēju.
Anna nopūtās.
-Labi, ej, tikai uzvelc šo apģērbu- Viņa norādīja uz kaudzīti, kurā bija viss tas, kas bija jāvelk manam tētim.
-Un neesi pārāk ilgi, tevi kāds var pieķert.
Varbūt Anna nav nemaz tik slikta kā man likās.
-Labi!-Atbildēju un izdarīju visu ko viņa lika.
-Ja kas, viņš atrodas trešajā palātā.-Anna pirms prom iešanas teica.
-Paldies!- Noteicu un devos iekšā.
Trešā palātā bija turpat aiz stūra. Pieejot pie durvīm ievilku dziļi elpu, aizskaitīju līdz trīs un tikai tad devos iekšā.
Pirmais ko ieraudzīju, bija daudzie aparāti, pie kuriem viņš bija pievienots. Vislielākais no tiem radīja viņa sirdsdarbību.
Pieejot viņam tuvāk klāt, es šokā ieplētu acis.
Tas nevarēja būt.
Markuss ir tas puisis, kuram es uz ielas biju uzskrējusi virsū. Tas bija tik patīkams pārsteigums. Tik skaists puisis pievērš uzmanību man. Tā es stāvēju un sajūsminājos. Bet mana sajūsma drīz beidzās.
Lielajā monitorā, viņa sirdsdarbības līnija apstājās un monitors sāka pīkstēt, tas nozīmēja, ka viņa sirds apstājās.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Svesuma-balss-23/642031
