Tikko Mariana un Enzo nonāk ārpus mūsu redzes loka, Rebeka metas man virsū ar tādu sparu, ka man ir jāpakāpjas soli tālāk, lai pārlieku ātrā runāšana nepadarītu mani kurlu.
- Kas te vispār notiek? Kur es esmu un kāpēc te ir tik karsti? Kāpēc es nevaru vienkārši pabarot kaķi ar divām astēm, nebaidoties, ka mani nolaupīs kaut kāds supermens? Kur tu vispār bradāji visus šos mēnešus? Kur ir tavs seksīgais līgavainis? – Rebeka turpina un turpina runāt, bet es vien lūkojos uz viņu ar izmisušu skatienu. Ko man tagad darīt? Rebeka... maigi izsakoties, ir hiperaktīva. Ja es atstāšu viņu vienatnē kaut uz mirkli, kāds no magiem nogalinās meiteni, mēģinājumos tikt vaļā no šīs lipīgās un pļāpīgās radības.
- ...tava mamma...
Manas smadzenes sasniedz divi vārdi, kuri var radīt satraukumu vienlīdzīgu tam, kuru izjūt katra magu uzbrukuma laikā. Mamma. Pat pēc pašiem optimistikākajiem aprēķiniem viņa jau ir atgriezusies no kārtējā biznesa brauciena un atradusi izpostītu virtuvi komplektā ar neesošu meitu.
- Vai tu ar viņu biji runājusi? Ko viņa teica? – Pārtraucu meiteni pusvārdā. Man vajag atbildes. Vismaz kaut kādas.
- Es biju gan ar viņu runājusi un tev, meiten, labāk turēties drošā attālumā. Man nācās pastāstīt par tavu zvanu no Izraēlas un viņa bija nereāli dusmīga, goda vārds, man šķita, ka viņa mani nogalinās uz vietas. Labi, ka biju paspējusi savākt Halku pie sevis, tad man nāktos ziņot arī par jauno mājdzīvnieku un to viņa noteikti nepārdzīvotu. – Rebeka uzjautrināti klāsta, it kā manas mātes slepkavnieciskās noslieces viņu ļoti priecētu. Es gan to nevarētu teikt par sevi.
Skatiens pievēršas kaķēnam viņas rokās. Cilvēki bieži saka, ka zīdaiņi ātri aug, bet man šķiet, ka kaķēni to dara ātrāk. Kad es pametu māju, viņš bija vien mazliet lielāks par manu plaukstu, bet tagad astes vien ir tādā izmērā. Spalva, šķiet, ir kļuvusi divreiz garāka un biezāka.
- Runājot par kaķi... – Rebeka acumirklī turpina, manīdama, ka es jau vairs neklausos viņas iepriekš teiktajā. – Kas tu galīgi prātu izkūkojusi pazust uz diviem mēnešiem un atstāt man šo briesmoni?! Tu zini cik reizes es viņu gandrīz nogalināju? Es, vai zini, neesmu auklīte!
Es nobolu acis. Te nu ir man zināmā Rebeka – viņas mute ne uz mirkli neaizveras, pat ja viņu tikko teleportēja no vienas pasaules malas uz citu.
- Laipni lūgta Brazīlijā. – Nosaku, balsī trūkstot jebkādam mājienam uz prieku. Kur es iepinu savu draudzeni un kaķi? – Tevi šurp teleportēja.
Rebeka samirkšķina acis, brīdi blenžot mani tukšu skatienu. Es jau nodomāju, ka vajadzēja to pateikt kaut kā maigāk, kad meitene laimīgi iespiedzas un palecas teju metru gaisā.
– Brazīlijā!? Teleportēja!? Tu gribi teikt, ka šī vieta... – Apkārtnei tiek pētošs skatiens. – Tu gribi teikt, ka mani teleportēja uz vietu, kur ir seksīgākie vīrieši uz zemes virsmas!?
Es nu gan par to pastrīdētos.
- Tu atrodies Salvadoru klanam piederošajā pilsētā. – Mierīgi paskaidroju, cenzdamās ar savu uzvedību nomierināt arī draudzeni. Viņu acīmredzot būšana šeit priecē krietni vairāk nekā mani.
- KOOOOOOOOOOOOO? – Viņa iekliedzas vēl skaļāk. – Tu gribi teikt, ka mani teleportēja uz vietu, kur ir seksīgākie vīrieši uz zemes virsmas un viņi visi vēl piedevām ir magi? Man šķiet, ka es tūlīt pārsprāgšu no sajūsmas!
Es steidzīgi paņemu no draudzenes nabaga pārbiedēto Halku, pirms viņa nav saspiedusi nabadziņu. Es sajūtos teju vainīga, ka atstāju kaķēnu ar Rebeku – bezatbildīgāko man zināmo cilvēku.
- Kur ir tavs... Kā viņu sauca? Dominiks? – Meitene jautā, vērodama manu seju. Es pat nepaspēju īsti apdomāt atbildi uz šo jautājumu, kad viņa saskumst. – Tas mērkaķis tevi pameta? Es zināju, ka viņam nevar uzticēties! Es jau no paša sākuma teicu, ka tam kretīnam, tāpat kā Manelam, nevar uzticēt ne centa!
- Kas ar Manelu notika? – Jautāju, vien tagad atcerēdamās par viņa eksistenci.
- Viņš vienkārši sāka ignorēt manus zvanus un sms! – Draudzene izmisusi iesaucas. – Facebook es redzēju bildi kopā ar kaut kādu plastiskās ķirurģijas upuri. Nodevējs!
Es līdzjūtīgi pamāju, lai arī, godīgi sakot, saglabāt nopietnu sejas izteiksmi ir sasodīti grūti. Man būtu jāsaprot Rebeka, kā nekā arī man ir problēmas neesošajās attiecībās, bet... Vai viņa tiešām cerēja, ka ar Manelu viss būs nopietni? Manas smadzenes to gluži vienkārši nespēj saprast.
Rebeka samirkšķina acis un strauji metas ārā no šķērsielas, kurā atradāmies. – Brazīlija, saki?
Es piekrītoši pamāju un sekoju.
- Man vajag jaunu apģērbu, es gribu ēst un tad mums ir jādodas puišu meklējumos. – Meitene pavēsta pilnīgā nopietnībā. – Ko tu vispār Brazīlijā dari?
Es saspringti sakožu lūpas, kad ieraugu kā meitene bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem noplēš vienīgo ziedu puķupodā un ieliek to savos matos.
- Tas ir garš stāsts. – Izdvešu un norādu pa labi. – Ceļā uz māju arī pastāstīšu.
Neskatoties uz to, ka mana labākā draudzene ir te, es nejūtu atvieglojumu. Tieši otrādi. Es jūtu, ka tas visu sarežģīs, īpaši Salvadoriem. Viņi vēl nezina, ko ir sev nodarījuši.
Kā piekrītot, Halks manās rokās iemurrājas.
nu kapec nav ritdiena ? Gribu izlasit visu _ neatejot no kasses _ !