Ja es zinātu, ka Andrē, Mariana, Enzo un visas pārējās “svarīgās sejas” šajā klanā ir tādas drāmas karalienes un karaļi, es... tik un tā aizlidinātu da Vinči pāri visai zālei, tikai pēc tā aiztītos lapās, ne pārsteigti vērotu pašas izdarīto. Es, cilvēks, kurš ir zināms ar savu miermīlīgumu, bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem pataisīju Leonardo par sienas dekoru.
Puse klātesošo acumirklī metas pie puiša, tajā laikā, kad Enzo jau izkliedz pavēli Natanam, lai viņš izdziedē roku. Pats viņš tajā laikā stingri parauj mani aiz rokas un sāk stiept prom tādā ātrumā, ka es tik tikko spēju noturēties stāvus. Nepaiet ne sekunde, kad zem manām kājām nošņirkst mitrā zeme un vējš sapurina zirgastē sataisītos matus. Vēl pēc mirkļa nopakaļ iznāk arī Andrē – šķietami mierīgs, pat mazliet uzjautrināts. Tikko mūsu skatieni sastopas, viņa seja iegūst nopietnu izteiksmi. Es viegli apmulstu. Tas atgādina tās reizes, kad bērnu klātbūtnē mātes no sevis tēlo dižās dzelzs lēdijas, bet tikko bērni aiziet prom sāk skaļi smieties par viņu muļķīgajiem nedarbiem. Atšķirība jau nav liela – mātes vietā man ir patrāpījies aptuveni 200 gadus vecs večuks - vectēvs tam cilvēkam, kurš vasaras beigās man atdeva savas spējas, neilgi pirms paša nāves. Nu ja, pilnīgi normāla situācija.
Kāpēc es par to vispār domāju? Jā, iespējams, es nervozēju. Jebkurš nervozētu, ja viņu dedzinātu Enzo niknais skatiens. Nē, es joprojām to nenožēloju. Tādiem cilvēkiem kā Leonardo ir nepieciešamas tamlīdzīgas dzīves mācības. Problēma ir tajā, ka es negribu saņemt tādu mācību no trenera.
Enzo nikni maršē turp un atpakaļ, vienlaicīgi smagi pūšot. Vienā brīdī viņš strauji paceļ roku, un es paraujos tālāk, tik tiešām nodomājot, ka viņš taisās man sist. Nē. Gaisā rodas maza uguns lodīte izsaukuma zīmes formā un pazūd aiz mājas stūra.
Es gaidu. Sekundi, divas. Nekā. Vīrietis turpina nikni terorizēt zemi ar savu nāvīgo skatienu.
Nogurusi gaidīt es atspiežos pret ēkas sienu. Iekšpusē joprojām ir dzirdami satraukti kliedzieni un pavēles. Goda vārds, tā ir tikai lauzta roka. Kāpēc visi tā streso?
Intuīcija pavēsta, ka uguns zīme nebija parasta izrādīšanās, bet gan sūtījums kādam. Kādam svarīgam. Tātad, Enzo nejūtas pietiekami kvalificēts, lai rātos divatā ar Andrē. Es gan teiktu, ka večuks neplāno rāties. Viņš šeit ir, lai izbaudītu lielisku izrādi. Trūkst tikai popkorna.
- Kas tik svarīgs lika... – Aizkaitināta, stingra balss liek man strauji pacelt skatienu un acumirklī smagi nopūsties. Mariana.
Enzo tiek pārmetošs skatiens. – Nopietni? Viņa?
Treneris nebilst ne vārda, bet tas gan nenozīmē, ka Mariana darīs tāpat. Sieviete uzlūko mani ar neslēptu nicinājumu. Rodas iespaids, ka viņa jau bija gaidījusi, kad iepīšos nepatikšanās. Savam vectēvam, kurš stāv vien pāris metrus tālāk, tiek vien īss, bezemocionāls skatiens.
- Talija Levinsone, es jau kļuvu nepacietīga. Domāju - tu taču neproti neiekulties nepatikšanās. – Sieviete nosaka, nostādamās man iepretim. Rokas ir iespiestas sānos, stāja tik stalta, ka parasti man vienlīdzīgais augums tagad izskatās krietni garāks.
Es uzspēlēti pasmaidu, neizkustēdamās ne par centimetru no savas vietas. – Man prieks, ka nepievīlu.
Brūnās acis kļūst saltākas un viņa beidzot pagriežas pret Enzo. – Ko viņa sadarīja?
- Mēs praktizējām mentālo bloku, viņai nebija nekādu problēmu, kad pēkšņi Leonardo ar enerģijas vilni tika aizlidināts pāri visai zālei. Nabaga puika salauza roku, krakšķis bija skaidri dzirdams.
No manis izraujas nicinošs smiekliņš, izdzirdot vārdu “nabaga”. Mēs vienā pasaulē dzīvojam?
- Leonardo? Manas māsas dēls?
No krūtīm izraujas žēlas vaimanas. Kāpēc man tik ļoti veicas šajā dzīvē?
- Jā, viņš.
forši!