Vai es tiešām cerēju, ka Rebeka uztvers situāciju nopietni? Meitene atnāca, noklausījās manu stāstījumu un paziņoja, ka skolotājs tādējādi cenšas mani nocopēt. Sasodītais makšķernieks.
- Es nopietni runāju. – Rebeka uzstājīgi turpina. – Aizej pie tā skolotāja un pasaki, ka tev ir puisis. Viņš uzreiz liks tevi mierā. Vīriešu solidaritāte nav izdomājums, tā eksistē. –
Draudzenei tiek noguris skatiens.
- Zini, kas mani interesē? – Es vēršu tēmu sevi interesējošā gultnē. – Kā viņš panāca to triku ar grāmatām? Un sapnis? Vai ir iespējams kaut kā ietekmēt cilvēka apziņu, lai viņam sapņos rādītos kaut kas konkrēts? –
Jā, jā, zinu, es ķeros pie katra salmiņa, meklēju visam attaisnojumu. Vai man ir izvēle? Ne katru dienu grāmatas nodarbojas ar tāllēkšanu vēstures klasēs. Manas racionālās smadzenes nespēj atstāt to bez loģiska atrisinājuma. Maģija? – bērnu pasakas. Bērnībā, kad mamma centās mani pārliecināt par salaveča eksistenci, es tūliņ noraidīju šo ideju. Tad man bija 3 gadi. Gandrīz 15 gadus vēlāk nekas nav manījies.
- Skolotājiem savas dīvainības. – Rebeka ieminas. – Varbūt kaut kādas ierīces gravitācijas maiņai? Vai arī skapja aizmugures aizvietoja ar plāksnēm, kuras pēc komandas strauji atbīda grāmatas? –
Izklausās visai neiespējami, taču es tik un tā apstiprinoši pamāju ar galvu. Vismaz kaut kādas idejas. Šaubīgas, bet idejas.
- Starp citu, es lasīju, ka zinātnieki ir izgudrojuši ierīces, kuras var nolasīt mūsu sapņus. Cilvēkus pieslēdza aparātiem, viņi gulēja, datori lasīja informāciju un eksperimenta dalībniekus ik pa laikam modināja, lai salīdzinātu saņemtās ziņas ar realitāti. 70% gadījumu dators pareizi atminēja. – Rebeka nosaka. – Varbūt Dominiks iezagās tavā mājā un izmantoja šo tehnoloģiju? –
Šoreiz es nenoturos un iesmejos. – Viņš ir skolotājs, kurš piestrādā par taksistu. Man liekas, ka nauda viņam nav tik lielā skaitā, lai atļautos nopirkt kaut pildspalvu ar tās kompānijas logotipu. –
Rebeka iešķībi pasmaida pirms pievērsties savam telefonam. Skaņa ir izslēgta, taču ziņu mazāk no tā nekļūst. Ja man tik daudz rakstītu, es jau sen būtu izsviedusi to telefonu ārā pa logu.
- Man uzrakstīja Manels! – Meitene laimīgi iespiedzas, it kā saņemtu kādu sen kārotu dāvanu. Es vien uzjautrināti nošūpoju galvu un paņemu vēl vienu popkornu no bļodas. Rebeka ir labs ciemiņš kaut vai tādēļ, ka viņa vienmēr ierodas komplektā ar ēdienu.
- Oho... Nezinu vai tu gribēsi to dzirdēt, bet vakar Seišelu salās bija šausmīgs zibens un viņš pat trāpīja vienā restorānā. – Draudzene izdveš, paceldama acis pret mani. – Zem tā atradās vīna pagrabs. –
Es sabrūku uz letes vēsās virsmas. Kāpēc es? Kāpēc visas šīs dīvainības nobrūk tieši uz manas galvas? Kāpēc tas nevarēja notikt ar kādu citu? Ne jau es vienīgais cilvēks pasaulē, kuram ir hroniska neveikšanās!
Ausis sasniedz krēsla cīkstēšana, taču es pat nepakustos. Es tāpat dzirdu, ka Rebeka ir piecēlusies kājās, un tagad apstājas man blakus. – Turies, māšuk. Šī nav pirmā un nebūs pēdējā reize, kad vīrieši uzvedīsies kā plānprātiņi tavā sabiedrībā. –
- Nu paldies, ļoti iedrošināji. – Sarkastiski nomurminu, tomēr atgriezdamās iepriekšējā pozīcijā. Tas ļauj man ieraudzīt arī Rebeku, kurai uz pleca jau ir soma.
- Man ir jāiet, drīz jau uz universitāti jālaiž, bet es neesmu pat pieskārusies mājasdarbiem. –
- Nodevēja. – Aizvainoti iesaucos, vienlaicīgi pavadot viņu līdz koridoram.
Rebeka noignorē manu piezīmi. – Ja vēl kāds trakais tev uzbridīs virsū, padalies ar mani arī. –
Pēc šiem vārdiem draudzene mani cieši apskauj un uzreiz pēc tā pazūd tālēs zilajās, atstājot mani vienu šajā mājā. Nopietni, man ir steidzami jāiegādajas kāds mājdzīvnieks. Vēlams, divmetrīgs suns, kurš kodīs katram trakajam. Vismaz es būtu drošībā.
Es paspēju atgriezties virtuvē, pārslēgt kulinārijas kanālu uz kaut kādu dīvainu mūziku un paņemt popkorna bļodu, kad durvju zvans atkal iezvanas. Esmu gatava saderēt uz visu savu niecīgo kapitālu, ka Rebeka ir kaut ko aizmirsusi. Meitenes atmiņa ir izcila attiecībā uz pretējā dzimuma pārstāvju vārdiem (ticiet man, to ir daudz), taču pašas elementārākās lietas viņa vienmēr aizmirst.
Cenzdamās neizbērt visu popkornu, es ar vienu roku pagriežu slēdzi. Ņemot vērā, ka pirksti ir eļļaini, tas nav nemaz tik viegli izdarāms. Ja māte šo redzētu, es dabūtu klausīties lekciju par savu savu cūcību. Pēc kāda brītiņa man tomēr izdodas apgriezt slēdzi divas reizes un durvis padodas. Verot tās vaļā, es jau apdomāju joku par Rebekas aizmāršību.
Ieraugot pilnīgi citu seju, es sastingstu uz vietas. Bļāviens!
