Kāda manis daļa tik tiešām bija cerējusi, ka treniņš būs paciešams. Galu galā ir vien rīts, kurš gan sāk sevi galināt tik agri?
Enzo. Precīzāk, viņš steidzas nogalināt mūs. Dominiks bija man novadījis pāris treniņus, bet tie bija reti un neregulāri, jo mums gluži vienkārši bija citas prioritātes, mēs nedrīkstējām ilgi uzkavēties vienā vietā. Enzo bija viss pasaules laiks un viņš to meistarīgi izmantoja. Goda vārds, vienā brīdī es tik tiešām nobijos, ka nosmakšu, jo, lai cik izmisīgi es necenstos ievilkt plaušās gaisu, ar to nepietika, it kā apkārt būtu tikai puse no man nepieciešamā gaisa un līdz ar katru sekundi kļūtu tikai sliktāk.
Tikko sargs atļāva mums nolikt malā lecamauklas un izstaipīt muskuļus, es novēlos zālē, smagi elsojot. Pie velna muskuļus, man vajag gaisu.
Miglainu skatienu pavērusies apkārt pār mani nāk vēl viena nepatīkama atklāsme – gandrīz visi šeit esošie tik tiešām ir sākuši taisīt stiepšanās vingrinājumus. Vēl jo vairāk, viņi izskatās visai dzīvi.
Esmu ielikta grupā, kurā trenējas 18 līdz 30 gadus veci magi, bet, godīgi sakot, vairums izskatās kā mani vienaudži. Dominiks bija kaut ko teicis, ka pirmās divas dekādes magi attīstās gandrīz tikpat ātri kā cilvēki. Vēlāk, kad normāliem cilvēkiem sāk palēnināties šūnu reģenerācija, magi turpina staigāt ar nemainīgi gludu un izcilu ādu. Kaut kāda maģiskā čītošana sanāk.
- Hey, miroņi, Enzo pateica, ka pēc brokastīm visiem būs jāsapulcējas lielajā laukumā. Marianai esot sakāms kas svarīgs. – Logans nosaka, apsēzdamies starp manu un Daniela izmisīgi elsojošajiem ķermeņiem. Blondīns izskatās mazliet dzīvāks par mani, bet pats fakts, ka neesmu vienīgā “cietusī” nomierina apziņu. Logans ir viscaur klāts sviedriem, gaišie mati līp pie pieres, bet viņu pašu, šķiet tas īpaši nesatrauc.
- Kur atrodas lielais laukums? Un kur ir mans ēdiens? – Starp ieelpām jautāju, vien brīdi vēlāk saprazdama, ka vajadzēja nosaukt jautājumus otrādi. Ēdienam bija jābūt pirmajā vietā.
- Lielais laukums ir uzreiz aiz galvenās ēkas. – Logans paskaidro, it kā tas būtu pašsaprotami. Man nav ne jausmas, kur atrodas arī galvenā ēka.
- Mēs tevi paķersim, kad iesim. – Daniels pirmo reizi ierunājas, liekot mums abiem pagriezt galvas viņa virzienā. Puisis mazliet apmulst, tomēr turpina. – Domāju, par tavām brokastīm būs parūpējusies Mariana, kā nekā tu dzīvo Gabriela mājā. Viņa uzskata, ka nes atbildību par tevi.
Es neticīgi ieplešu acis. Gabriela māja!? Tā sīciņā būdiņa pieder pašam Gabrielam? Tas liekas pārāk nereāli, lai būtu taisnība.
Ieraudzījis manu reakciju, Logans iesmejas. – Pārsteigta, ko? Gabriels šeit rādījās tik reti, ka viņam māja nemaz nebija nepieciešama. Viņš nebija liels šikotājs.
Es dzīvoju Gabriela mājā. Tas rada savādu neērtuma sajūtu krūtīs. Es negribu tur atrasties, negribu, lai Mariana redz vēl vairāk iemeslu mani ienīst. Ar manu raksturu jau tāpat ir pietiekami.
- Kāpēc viņš šeit rādījās tik reti? – Jautāju, pietrausdamās sēdus. Jau tagad ir skaidrs, ka rīt būs smaga diena ar stiprām muskuļu sāpēm.
Logans uzlūko mani kā lielāko muļķi pasaulē. – Tu taču pazīsiti Marianu, vai ne? Kurš normāls cilvēks var paciest to radījumu ikdienā?
Es nosmīnu. Jā, Mariana nav saules stariņš, bet vai tas ir iemesls vispār šeit nerādīties? Ja tie trakie nebūtu mani nogādājuši šurp nelegālā ceļā (ja to tā var nosaukt), dotu brīvību darīt, ko vēlos, un atgādātu šurp Dominiku, šī vieta man pat patiktu. Te ir silti, cilvēki ir visai draudzīgi un pilsēta, lai arī ir būvēta krietni pirms manas dzimšanas, ir skaista.
- Viņam esot bijušas nesaprašanās ar dažiem cilvēkiem. – Daniels klusi nosaka, laikam nojauzdams, ka Logana variants mani neapmieriina. – Viņš nevēlējās radīt konfliktu.
Tas jau skan ticamāk. Bet, jau atkal, kāpēc radās konflikti? Kas kalpoja par iemeslu?
Tik daudz jautājumu un tik maz atbilžu.
- Es tūlīt uztaisīšu konfliktu, ja nedabūšu ēdienu. – Logans pārtrauc saspringto atmosfēru. Rodas iespaids, ka puisi biedē viss, kas ir nopietns. – Jums ir 3 sekundes, lai pieceltos, vai arī es apēdīšu visu picu vienatnē.
Trīs sekundes nebija nepieciešamas, blondīns ir augšā jau pēc sekundes. Spriežot pēc skatiena, pica viņa acīs ir kas īpašs.
- Redzi, vajag mācēt atrast īstos argumentus. – Logans šķelmīgi nosaka, piemiegdams man ar aci. – Tu nāc? Līdz Gabriela jeb tavai mājai nāksies iet krietni ilgāk. Vari nākt pie manis, ja nebaidies no divu pievilcīgu, gudru un visādi citādi izcilu puišu sabiedrības. Tev būs vajadzīgs laiks, lai samierinātos ar domu, ka neesi skaistākā radība simtiem kilometru rādiusā, bet, tikko tu to izdarīsi, kļūs vieglāk.
Es nobolu acis. Loganam ir pasaules nabas sindroms, par to nav šaubu. Brīdi apdomādama savus variantus, es tomēr piekrītoši pamāju un pieceļos. Vai vismaz cenšos. Guļot es to nejutu, bet muskuļi ir pārguruši un sāk trīcēt tikko tos pakustinu. Daniels pasniedz man roku un uzrauj kājās, lai arī izteikti zilās acis slēpjas no manis. Izskatās, ka viņš ir no kautrīgajiem.
Logans tajā laikā jau ir sācis savu gājienu, vienlaicīgi dziedot mīlas balādi ēdienam.
- ĒST, LIELISKI ĒST! – Viņš bauro pilnā kaklā, piesaistot dažu garāmgājēju uzmanību. Uz Daniela lūpām parādās silts smaids un pēc brīža mēs jau straujā solī metamies nopakaļ Loganam.
Interesanti, kas ir sakāms Marianai?
!