Ceļš mūs atved uz visai iespaidīga izmēra zālāju. Tas man atgādina pašas skolu – arī mums tur bija milzīgs futbola laukums, ap to skrejceliņš un pašā galā manēža. Varētu teikt, ka vienīgā atšķirība ir arhitektūrā – Latvijā ēka bija visai jauna, uzbūvēta pāris gadus pirms manas iestāšanās šajā skolā, bet šī celtne, tāpat kā visas pārējās, izskatās senatnīga.
Ak, skola... Izskatās, ka es nepabeigšu vidusskolu. Un nekļūšu par ārstu. Un neatradīšu darbu. Visi plāni, stundām pētītās mācību iestādes tagad ir kaķim zem astes. Es neiekļāvu savos plānos maģijas saņemšanu un ceļojumu uz Brazīliju.
Logana radītais pīkstiens izrauj mani no pārdomām. Mēs jau esam sasnieguši zālāju un puiša skatienu acīmredzot piesaistīja kāds no tālumā stāvošajiem cilvēkiem, jo puisis metas tajā virzienā ātrāk, nekā es paspēju samirkšķināt acis. Tur jau ir sapulcējies bariņš cilvēku sporta tērpos, kuri nepiespiesti pļāpā un smejas. Ādas krāsas un nacionalitātes ir tik dažādas, ka nemaz nevar pateikt kādā valstī atrodos. Logans uzlec, burtiski uzlec, mugurā kādam bālam, kalsnam puisim ar uz augšu ieveidotiem blondiem matiem. Es uzreiz saglabāju viņa attēlu savā galvā, jo šis ir pirmais patiesi tievais cilvēks, kuru šeit esmu redzējusi. Sērkociņiem jāturas kopā.
- Kas viņš ir? – Jautāju, vērodama kā Logans tēlo mērkaķi, ar abām kājām un rokām turēdamies mugurā blondajam puisim, kurš par atbildi vien smaida. Goda vārds, ja es tagad neredzētu šo skatu, es nemaz nenoticētu, ka viņš ir spējīgs noturēt Loganu.
- Daniels, Logana puisis. – Enzo attrauc, beidzot atraudamies no dokumentiem savās rokās. Es savukārt neticīgi ieplešu acis.
- Vai tad magi nebija apsēsti ar sava klana turpināšanu un visu to? – Jautāju. Logans tajā laikā jau ir paspējis sasmīdināt visus cilvēkus, kas stāv blakus.
- Kā nu kurā klanā, kā nu kurā ģimenē. – Sargs domīgi nosaka. – Daži, kā ķīnieši, ir teju ar likumu noteikuši, ka ģimenē ir jābūt vairāk par trim bērniem. Salvadori vairums gadījumu dzemdē divus, trīs bērnus un visiem spēkiem gādā, lai viņi paliktu dzīvajos. Diemžēl ļoti daudzi zaudē savu dzīvību drīz pēc pilngadības sasniegšanas.
- Mūsu klanā ir visai daudz viendzimuma pāru, tā nav liela problēma. Vienkārši tiek atrastas surogātmātes. Dažas ģimenes pat dzīvo trijatā. – Vīrietis mierīgā tonī paskaidro. Spriežot pēc apkārtējo reakcijas, šeit tas tik tiešām nav nekas neparasts. Logans ir pielipis Danielam, deguns ir ieracies blondajos matos, bet apkārtējie netraucēti turpina runāt un smieties.
- Daniels nav Salvadors? – Nosaku. Tas gan vairāk skan kā secinājums, ne jautājums. Tik tiešām, puisis ir bāls, kalsns, nu jau es spēju saskatīt arī izteikti zilās acis.
- Dementjevs. – Enzo paskaidro. – Dažus mēnešus atpakaļ viņš atrada veidu kā sazināties ar savu bioloģisko māti, aizbēgt no krievu klana un atgriezties mātes dzimtenē. Nezinu ko ar viņu darīja, bet tas puika bija viscaur klāts zilumiem, apdegumiem un vien nedēļu vēlāk sāka pilnvērtīgi runāt.
Es sakožu lūpas. Dominiks man bija sacījis, ka angļi nav diez ko draudzīgi pret cittautiešiem, bet nebija bildis ne vārda par Dementjeviem. Cik nu es nopratu, tur pret to attiecas visai iecietīgi. Tad kur ir problēma? Daniels izskatās pēc piemīlīgākās radības pasaulē, man ir grūti iedomāties, ka kāds varētu turēt uz puisi ļaunu prātu.
Iespēja uzdot jautājumus gandrīz uzreiz pēc šīs atbildes arī zūd. Mēs apstājamies blakus cilvēku pulkam, Enzo dodas pie otra trenera, bet es atrodu vietu blakus joprojām parazitējošajam Loganam.
Tas netiek atstāts bez ievērības. Puisis strauji nolec no Daniela muguras, liekot viņam pastriepuļot pāris soļus sānis un pārsteigti samirkšķināt acis. Logans tajā laikā jau ir nostājies iepretim un veras manī platām, sajūsmas pilnām acīm. – Treneris teica, ka rīt sāks mācīt kaujas mākslu!? Vai nav forši?Mēs varēsim legāli piekaut pārējos!
Es skeptiski saraucu pieri un pārmiju īsu skatienu ar Danielu. Uz viņa lūpām ir saskatāms mazs, kautrīgs smaids. Tikko mūsu skatieni sastopas, viņš mulsi parausta plecus, kā teikdams :”Man arī nav ne jausmas par ko viņš tā priecājas”.
- Mums ir dažāda izpratne par foršumu. – Galu galā izdvešu, liekot puisim uzlūkot mani ar vīlušos skatienu.
- Jūs abi esat baigie nūģi. – Viņš pēc brīža izdveš, skumīgi nopētot mani un Danielu. Šķiet, es neesmu vienīgā, kas nedeg vēlme kādu piekaut.
- Grupa, mēs sākam treniņu! Visi aizver mutes, lai es dzirdētu tikai jūsu elsas! Visiem skaidrs?! – Enzo nokliedzas tik skaļi, ka vairāki cilvēki noraustās. Tajā skaitā arī es.
Nu ko, mocības var sākties.
