Ziniet to sajūtu, kad gribat zināt atbildi, bet tajā pašā laikā negribat?
Tā ir ar mani. Vairāk par visu pasaulē es vēlos pagriezties un ieraudzīt tur sev svešu seju, vai, vēl labāk, Džonatana ģīmi, bet tajā pašā laikā es baidos, ka varu saskarties ar ko pretēju. Dominiks. Lai cik ļoti es nevēlētos vēl reizi ieraudzīt to veco āzi, maksa ir pārāk augsta. Ne šajās sienās, ne šajā klanā. Es esmu izbrīnīta, ka Dominiks palika dzīvs pēc pārrunām ar viņiem. Kā nekā tieši viņš ir vainojams Gabriela nāvē. Jau manis nogādāšana šurp bija brīnums. Manā dzīvē brīnumi ir reta parādība (teica meitene, kura var no tukša gaisa uztaisīt jebkādas formas uguns liesmu), tāpēc esmu visai droša, ka otrreiz viņam tā nenoveiksies.
Es tomēr pavēlu sev pacelt skatienu no saviem purngaliem un uzlūkot nācēju...
Viss ķermenis atslābst, neviļus aizturētā elpa tiek izelpota un galva atkrīt uz atpakaļu, ar milzīgu atvieglojumu uzlūkojot nakts zvaigznes. Ja tur augšā kāds ir, tad zini, ka esmu bezgala pateicīga. Tas nav Dominiks. Nav.
- Skaties uzmanīgi. – Sargs man blakus nosaka, izjaucot astroloģijas stundu ar teoloģisko novirzi, kurā biju iegrimusi. Es atkal uzlūkoju nācēju, lai apskatītu viņu. Pagaišreiz visa mana uzmanība bija veltīta vien tam, lai tas nav Dominiks. Tikko es sapratu, ka tas nav viņš, viss pārējais vienkārši izlidoja no galvas.
Tagad es redzu nepārprotamu Teitu – bāls kā sniegs (kas uz iedegušo sargu fona izskatās vēl trakāk), tievs un, par spīti pāris brūcēm, sejas izteiksme joprojām ir lepna un augstprātīga.
- Pie vārtiem viņu! – Man blakus stāvošais vīrietis visai skaļi pavēl un jaunais puisis uzreiz pakļaujas. Teits, manījis, kas notiek, uzreiz sāk rauties prom, it kā viņu vestu cauri elles vārtiem. Centieni gan nevainagojas īpašiem panākumiem, jaunais puisis ir spēcīgāks nekā izskatās. Acīmredzot es esmu vienīgā, kas neko nesaprot. Kā gan kādu var biedēt gaiss starp divām kolonnām? Jaunais puisis apstājas vārtu vidū, ar vienu kāju nepārprotami atrodoties ārpus teritorijas. Nekas nenotiek. Es vēl vairāk apmulstu. Jaunais sargs stingrāk saķer Teitu un no visa spēka pagrūž viņu vārtu virzienā, neatstājot citu izvēli, kā nokļūt otrpus pilsētas teritorijas.
Vismaz man tā šķita.
Tikko Teita ķermenis nonāk līdz vārtu centram, vietai, pārkāpjot kuru, tu nokļūsti otrā pusē, tur iezīmējas puscaurspīdīga, dzeltena siena. Tā vienkārši uzrodas no tukša gaisa. Tā ir līdzīga vairogam, kuru izmantoju, lai aizsargātu sevi, taču darbojas pilnīgi citādi.
Vīrietis atsitas pret šo... kaut ko un sāk nevaldāmi trīcēt, it kā viņam cauri skrietu tūkstošiem voltu. Teits nokrīt uz zemes blakus vārtiem un labu brīdi turpina kratīties, rēgojoties vien acu baltumiem. Es bailēs sastingstu, nespēdama pat pakustēties. Tas ir... šausmīgi.
- Esmu tevi brīdinājis. – Sargs ierunājas tikko Teita konvulsijas mazliet pierimst.
Joprojām nespēdama pilnvērtīgi ieelpot, es neticīgi uzlūkoju sargu. – Jūs vienkārši uzgrūdāt viņu virsū tai... maģijai, lai arī zinājāt cik briesmīgas ir sekas?
Ja iepriekš vīrietis bija visai mierīgs, sejā bija lasāms kas līdzīgs draudzīgumam – viņš uztvēra mani kā mazu, muļķu meiteni, tad tagad vaibsti nocietinās. – Viņš ir ienaidnieks, kurš draudēja mums ar karu. Viņam ir paveicies būt dzīvam, lai arī bez maģijas.
Es vēlreiz uzlūkoju Teitu, kurš nu jau guļ uz zemes bezsamaņā. Man nav grūti noticēt, ka viņš izprovocēja tamlīdzīgu attieksmi pret sevi. Teitiem uz to ir ķēriens. Galu galā es esmu tikusies ar Džonatanu ne reizi vien un katrreiz man gribējās iebliezt pa to perfekto degunu. Bet šis... neviens to nav pelnījis.
- Vārti nelaiž sev cauri svešas asinis. Tu, varbūt, nes sevī mūsu maģiju, bet vārtus tik viegli nepiemānīt. – Sargs nosaka, apveltīdams mani ar stingru izteiksmi.
- Bet Salvadoru asinis ir daudziem arī citos klanos... – Nedroši ieminos, joprojām nespēdama noticēt, ka ir iespējama tāda veida aizsardzība. Piedodiet, bet manas cilvēka smadzenes ir radušas pie slēdzenēm. Es esmu atpalikusi jauno tehnoloģiju ziņā.
- Ir gan. Tāpēc tur stāv tie divi slaisti. – Vīrietis izdveš, norādīdams uz abiem sargiem, no kuriem iepriekš vairījos.- Viņi jau no attāluma ierauga nācējus un nepieciešamības gadījumā maina aizsardzības maģisko struktūru, tādējādi neļaujot viņiem tikt cauri.
Maģisko struktūru? Izklausās, ka arī ķīmija bez manas klātbūtnes ir progresējusi. Lai arī man joprojām īsti nav skaidrs kā tas viss darbojas, es pamāju.
- Tagad ej gulēt. – Vīrietis nosaka, vieglītēm man uzsmaidot. – Ja ir nepieciešamas miega zāles, es dzīvoju mājā pa diagonāli no tavas.
Cik mīļi. Filmās piedāvā segas vai cukuru saviem kaimiņiem, man ir trāpījies kaimiņš ar miega zāļu rezervēm. Dzīve iet uz augšu.
