Es pametu muižveidīgo ēku tikko rodas tāda iespēja, pilnīgi ignorējot to faktu, ka īsti neatceros kur man ir jāiet. Dzīslās kūsā dusmas. Tā Mariana... tā ir kaitinošākā sieviete, kādu esmu satikusi visas dzīves laikā. Tikko viņa izdveš kaut skaņu, manī aktivizējās cīnītājs. Ja viņa nebūtu tik... salta, tāda iespējamība vēl pastāvētu, bet tagadējā uzvedība... tā vienkārši atgrūž, lūdz turēties tālāk.
- Skaistā radība, pagaidi! – Kaut kur netālu atskan sauciens, taču es to ignorēju, turpinot savu agresīvo gājienu nekurienē. Varbūt, ja es iešu pietiekami ilgi, tikšu laukā no šī trako nama.
- Ei! – Atskan vēl viens kliedziens, un es tomēr veltu īsu brīdi, lai saprastu, kam te ir tik liela rīkle. Tas ir mana vecuma puisis... bez krekla. Vai Brazīlijā nevar nopirkt kreklu?
- Tu to man? – Salti jautāju, saprazdama, ka esmu vienīgā meitene uz šīs ielas. Ja vien viņš nenosauca par “skaisto radību” to večuku, kurš izskatās jau uz 80...
Puisis piekrītoši pamāj un pieskrien pie manis, trenētajam vēderam strauji cilājoties. Es vien nogaidoši vēroju viņu, cenšoties ignorēt to faktu, ka viņa acis ir tik zeltainas un tik līdzīgas citam cilvēkam, kuru es izmisīgi mēģinu izdabūt ārā no galvas.
- Tevi sauc Talija, vai ne? – Viņš jautā, tumši blondajiem, spurainajiem matiem sakustoties vēja dēļ.
- Es neesmu noskaņota uz jaunu paziņu veidošanu. – Īgni izdvešu un dodos prom.
Kaitnošā radība man seko. Es esmu pie samaņas vien stundu, bet jau jūtu nepieciešamību atgriezties gultā.
- Kāpēc? Mani sauc Logans un es esmu ļoti foršs čalis, vai zini. Es zinu visas foršās vietas pilsētā un saldējuma veikalā man ir atlaide. – Viņš izdveš, liekot man nobolīt acis. Vai visiem brazīliešiem ir tik daudz enerģijas?
- Vārds “Logans” neizklausās diez ko brazīlisks. – Sausi secinu, laizdama gar ausīm visu pārējo. Acis tajā laikā izmisīgi pēta ielas, mēģinot atcerēties pareizo virzienu.
- Jā, manai mammai vairāk patīk ārzemju veči. – Viņš pavēsta, ar savu sniegbalto smaidu izgaismojot visu ielu.
- Ļoti interesanti. – Bezemocionāli nosaku, pirms pagriezties par kreisi. Kāpēc man šķiet, ka esmu apmaldījusies?
- Zinu, zinu. – Logans aizrautīgi turpina, noraudams no tuvējā puķpoda rozā ziedu. Pirms es saprotu, ko viņš dara, zieds nonāk manos matos un tas hiperaktīvais radījums laimīgi sāk atmuguriski kāpties atpakaļ, pieturoties pie mana tempa.
- Ko? – Viņš nevainīgi jautā. - Neesi tik dusmīga, es cenšos būt draudzīgs un tu sarežģī manu uzdevumu. Pasmaidi, visām skaistajām meitenēm ir jāsmaida. –
Es apstājos un nikni izpūšu gaisu no plaušām. Kur rodas tik kaitinoši cilvēki? – Ja man tagad būtu pieejama maģija, es tevi izšķīdinātu pret sienu. Bēdz, kamēr es neesmu izdomājusi citu veidu kā to paveikt.
- Oho, tu tagad nāc no Džošuā? – Logans jautā, kā nedzirdēdams visu pārējo. Šķiet, mēs abi dzirdam vien to, ko gribam.
- No kā? – Pārjautāju, atkal atsākdama staigāt. Līdz ar katru sekundi kļūst aizvien vairāk skaidrs, ka esmu apmaldījusies. Šo ielu es redzu pirmo reizi. Varbūt, ja es nogriezīšos pa labi...
- Džošuā. Mūsu ārsta.
- Jā, Mariana mani tur aizstiepa, pat nepaskaidrojot kāpēc.
Logans iesmejas, liekot man uz brīdi sajust greizsirdības dzirkstis. Kā cilvēks var tik patiesi un skaisti smieties?
- Tā ir Mariana, ko tad tu gribēji? Viņa dara ko grib, kad grib un kā grib. Viņai patīk iedomāties, ka pārvalda šeit visu, lai arī oficiāli mūsu klanā nav neviena galvenā, ir vien vecāko sapulce un tamlīdzīgas garlaicīgas lietas. – Puisis izdveš, joprojām staigādams atmuguriski. Pavisam drīz viņš uzklups strūklakai, bet es nu nebūšu tā, kas to teiks.
- Viņa ir katinoša. – Es īsi nosaku.
- Tici man, kādreiz bija labāk. Tas ir, viņa vienmēr bija vietējais boss, bet kopš Gabriela nāves viss ir kļuvis tikai trakāk. Iedomājies, aizvakar Mariana atnāca uz manu un citu puišu futbola treniņu, atņēma bumbu un pateica, ka mums ir jāiet mācīties maģija. – Logans izdveš. Nākamie vārdi nāk ārā tieši tik salti un bezemocionāli kā Marianai, es pat teiktu, ka gandrīz identiski. – “Tuvojas karš. Jums ir jāmācās aizsargāt klanu”. Tās ir šausmas, vairs pat nedrīkst futbolu spēlēt!
Par futbolu man ne silts, ne auksts, taču Gabriela vārds piesaista manu uzmanību.
- Gabriels bija tuvs Marianai? Kad es viņu pieminēju, tā trakā mani gandrīz ar acīm aizdedzināja.
- Tuvs? Gabriels bija viņas dēls! – Logans izdveš un tajā pašā brīdī aizķeras aiz strūklakas malas un iekrīt ar pēcpusi ūdenī.
Es pievēršu visai maz uzmanības viņa tālākajiem kliedzieniem. Gabriels ir Marianas dēls. Tagad vismaz ir skaidrs šis aukstums attiecībā pret mani. Droši vien ir grūti skatīties uz cilvēku, kura vēnās rīt tava mirušā dēla asinis.
- Ei, kur tu ej!? – Man nopakaļ atskan puiša balss, bet es vien turpinu ceļu. Šķiet, es tikko manīju pazīstamu ieliņu.
!