- Droši vien ir nepatīkami atrasties mainītās lomās, vai ne? –
Es pēkšņi attopos sev pilnīgi nezināmā vietā ar iedzeltenu apgaismojumu. Kur gan skatiens nesniegtos, visur ir milzīgi plaukti ar vīna pudelēm, uz daudzām jau ir sakrājusies pieklājīga putekļu kārta. Lai arī es lieliski apzinos, ka atrodos sapnī, smagais un drēgnais gaiss ir sajūtams tikpat skaidri kā realitātē, liekot viegli drebināties. Vēl jo vairāk, gaisā ir jūtams kaut kas biedējošs, bīstams. Man ir vajadzīgas pāris sekundes, lai līdz apziņai nonāktu atskārsme, ka atrodos vīna pagrabā.
Vienīgā atšķirība – parasti tamlīdzīgās vietās nevar sastapt cilvēku uz nāves robežas. Mans skatiens ieplešas, kad es ieraugu vīrieti, kurš guļ uz ledainās akmens grīdas. Seja ir vienās vienīgās asinīs, kuras atspīd viegli zeltainā tonī, ir grūti pat saskatīt sejas vaibstus. Rokas sasietas aiz muguras, arī kājas nav atstātas brīvas, liekot cietējam saliekties uz zemes dīvainā leņķī. Ieelpas ir aprautas, it kā viņš nespētu pilnvērtīgi ievilkt gaisu plaušās. Krekls, kurš sākumā visticamāk bija balts, tagad ir netīri pelēks un tajā ir pietiekami daudz caurumu, asiņu pēdu, lai saprastu, ka cietusi ir ne tikai seja. Lai arī man nav ne mazākās nojausmas, ko šis cilvēks ir izdarījis, mani piepilda žēlums. Sāpēm jābūt pamatīgām.
- Kādreiz tu medīji mūsējos, bet tagad guli te, pilnīgi bezspēcīgs. – Balss atkal sasniedz manu apziņu. Palūkojoties pa labi, es ieraugu, ka pret vienu no vīna plauktiem ir atspiedies kāds vīrietis melnā. Mati ir nodzīti uz nullīti, virs uzacs rēgojas vijīgs tetovējums. Apģērbs liek domāt, ka kāds rokeru apģērbu veikals tika aplaupīts – melnas ādas bikses, jaka un melnbalts krekls, uz kura ir uzzīmētas man svešas zīmes. Vīrietis ar visu savu izskatu izstaro agresiju, no kuras gribas turēties pēc iespējas tālāk.
- Zini, man ir pat mazliet žēl tavu klanu. Tā bija liela kļūda – atdot visu spēku vienam cilvēkam. Tu izrādījies par muļķu, lai pasargātu viņus. Daudz spēka vēl nenozīmē pārākumu, vai ne? – Vīrietis turpina runāt, liekot gulētājam klusi ievaidēties.
- Vācies pie velna. – Viņš caur sakostiem zobiem izdveš. Kā ar āmuru pa galvu pār mani nāk atskārsme par cietēja identitāti. Gabriels. Tas pats Gabriels, kurš sagādāja man tik daudz problēmu. Reālajā dzīvē, ne sapnī, vīrietis izskatījās krietni labāk. Tagad tik tiešām liekas, ka viņa stundiņas ir skaitītas.
- Baidos, ka to nāksies darīt tev. –
Pēc šiem vārdiem atskan tik sāpju pilns kliedziens, ka mana elpa neviļus apraujas, un es pastreipuļoju uz atpakaļu. Plikpauris, ne brīdi nešaubīdamies, iespēra Gabrielam pa ribām. Tas pat izskatījās sāpīgi.
- Pavisam drīz mēs jau atradīsim tavu meitenīti un atņemsim visa Salvadoru klana spēku. – Viņš uzvaroši nošņāc, pietupdamies blakus gulētājam un ar vienu roku ieķerdamies Gabriela matos. – Jūsu klans beigsies tāpat kā daudzi citi pirms jums. –
Brīdi valda klusums. Nav īsti skaidrs – Gabriels klusē, jo nespēj neko pateikt, vai arī tādēļ, ka cenšas saglabāt pēdējās pašcieņas drupačas.
- Izzudīsi tu, izzudīs arī tavs klans. – Klusumu pārtrauc čuksts, knapi saklausāms, tomēr katrs vārds iegravējas apziņā. – Esam ieguvuši visu nepieciešamo informāciju, ir laiks teikt ardievas, mans dārgais draugs. Tevi piemeklēs manu radinieku liktenis. –
Plikpauris strauji pielec kājās un paķer vienu no vīna pudelēm. Es pat nepaspēju noreaģēt, kad uz smilšukrāsas grīdas izplūst sarkanīgs šķidrums, bet stikli aizlido uz visām pusēm.
Vīrietis strauji ievelk elpu, kad pretinieks pietupjas iepretim un ar vienu asu kustību pārgriež virvi, kura bija turējusi Gabriela rokas aiz muguras. Ik katrs šajā telpā saprot, ka tas neko nemaina – ir par vēlu bēgt, vīrietis ir pārāk cietis, lai pat pakustētos. Pat tik vienkārša lieta, ka rokas pārvietošana rada sāpes, kas apstiprinās tajā brīdī, kad plikpauris saķer vienu roku un parauj to uz savu pusi. Gabriels sakož zobus, lai tikai pār lūpām nenāktu ne skaņa. Pretinieks tajā laikā bezceremoniāli pārgriež viņa plaukstu ar vienu no vīna pudeles lauskām. Grieziens ir krietni dziļāks par to, kuru pats Gabriels bija veicis man. No plaukstas strauji izplūst asinis...
Tās vairs nav zeltainas. Asinis ir sarkanas, kā jau jebkuram normālam cilvēkam, tomēr ne gluži. Tāpat kā uz sejas esošo asiņu sarkanais tonis brīžiem jaucas ar zeltainu nokrāsu, tā arī tagad liekas, ka tajās atspīd kaut kas nedabisks.
- Atdevi gandrīz visu, ko? – Plikpauris jautā, vērodams uz zemes pilošo šķidrumu. Pavisam netālu atrodas vīna peļķe. Ir vien laika jautājums, kad abi sarkanie toņi saplūdīs vienā.
- Tu pat iedomāties nevari, kādu prieku man sagādā redzēt tevi šādu – vārgu, nevarīgu, bezspēcīgu. Te nu bija Gabriels – viens no spēcīgākajiem magiem. – Vīrietis runā. Gabriels cenšas atbīdīties tālāk, taču elpa acumirklī apraujas un acis aizveras sāpēs. Ribas ir lauztas, vairs par to nav šaubu. Man atliek vien iedomāties ko ar viņu šeit bija darījuši, lai uz rokām uzmestos zosāda. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka jebkuru konfliktu var atrisināt mutiski un tamlīdzīgi skati... nē, tas ir pārāk necilvēcīgi.
- Goda vārds, man pat ir mazliet žēl tevi galināt. Prieki beidzas tā arī īsti nesākušies. –
Vīrietis izvelk no savas jakas kabatas nazi – pēc skata ļoti senu un dārgu. Metālu rotā rūnas, kuras pagraba iedzeltenajā gaismā atspīd zeltainā gaismā. Naža gals ir mazliet gaišāks, liekot nojaust, ka tas tiek izmantots visbiežāk. Kā vēlēdamies to apstiprināt, vīrietis uzmanīgi sev pārgriež plaukstu, nevienam vaibstam neizkustoties ne par miliemtru. Senatnīgais priekšmets atgriežas kabatā, bet pats vīrietis palūkojas uz pussamaņā esošo upuri ar vieglu smīnu uz lūpām, no kura mani pāršalc drebulis. Viss notiekošais atgādina šausmu filmu.
Uzbrucējs satver Gabriela roku un sāk kaut ko murmināt. Šoreiz tā ir pilnīgi cita valoda, tomēr vārdi atkārtojas šķietami bezgalīgā aplī tāpat kā toreiz ar mani. Ausis sasniedz pērkona un spēcīga vēja dārdi, ēkas konstrukcijas nočīkst, tajā laikā, kad Gabriels sāk raustīties kā epilepsijas lēkmes laikā. Acis zaudē savu redzējumu, kļūstot stiklainas, otra roka vāri cenšas atgrūst pretinieku, taču tas ir bezjēdzīgi. Savā prātā es kliedzu, ka man ir kaut kas jādara lietas labā, jāpalīdz, taču man nav ķermeņa, esmu vien skatītājs. Apziņa lieliski saprot, ka šis ir sapnis, tomēr tas nemazina šausmas – sirds sāk pukstēt tik skaļi un spēcīgi, ka es spēju skaidri sajust katru sitienu, jau tāpat aukstais pagrabs kļūst vēl aukstāks, iekļūst katrā kaulā un liekot drebēt.
Brīdī, kad es tieku izmesta no sapņa, pērkons nodārd ar tādu troksni, ka vīna pudeles sašūpojas, piepildot apkārtni ar stikla skanēšanu, bet Gabriela ķermenis šajā haosā ir kā negaisa centrs – kluss, nekustīgs un miris.
