Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
53

Vairākas mokošas stundas vēlāk Dominiks apstādina mašīnu iepretim kādam paplukušam motelim un nežēlīgā cīņā saķeras divas manas puses – pirmā, kura pateicas visiem augstākajiem spēkiem par to, ka šoreiz nebūs jānakšņo teltī vai alā, un otra, kura to vien grib, kā pažēloties par iestādes atbaidošo izskatu. Vai mani šeit nenoēdīs patstāvīgie klienti - žurkas, prusaki un blusas?

- Dzīvot bagāti neaizliegsi, ko? – Nenoturos un sarkastiski nosaku, pirms paķert vienu no somām un, nesagaidot Dominiku, doties iekšā. Pēdējās divas stundas mana prāta aizsardzība ir nokritusies gandrīz līdz nullei, taču es saglabāju kara gatavību – tikko es sajutīšu vīrieša taustekļus savā prātā, es atkal uzcelšu sienu. Būsim reāli, ir bezjēdzīgi un nogurdinoši turēt šo bloku patstāvīgi.

Kad mēs iesoļojam iekšā, Dominiks ātri vien iegādājas mums numuru ar !pārsteigums! divām atsevišķām gultām. Laikam pat viņam apnika ķircināt mani par pārlieku apskāvienu mīlēšanu. Lai arī numuriņš ir visas apšaubāma izskata – tajā ir vien divas vientuļas gultas, naktsskapītis starp tām un neliela dušas telpa, es ātri vien saprotu, ka man ir vienalga – pēc mokoši garlaicīgā ceļa es vēlos vienu – beidzot sajusties tīrai. Kalnos, vai ziniet, nav pieejamas dušas. Tieši tāpēc es pirmām kārtām izvelku no somas pidžamu un pēc tā pazūdu dušas telpā. Viss, nākamās 30 minūtes es esmu ārpus šīs pasaules robežām.

Lai arī flīzes uz telpas sienām izskatās draudīgi tuvas krišanai, es bez ilgas domāšanas novelku netīro apģēbu un palienu zem dušas verdošās strūklas. Citos apstākļos es būtu acumirklī pagriezusi ūdens temperatūru divreiz mazāku, taču tagad dedzinošā sajūta šķiet pat patīkama un relaksējoša. Es zinu, ka dušas sākotnējais mērķis ir padarīt mūs tīrus, tomēr es nespēju pretoties dziņai vienkārši ļaut sev beidzot atslābst. Lai ko arī Dominiks neteiktu, es jūtos lepna par sevi – ja man 3 mēnešus atpakaļ pateiktu, ka es būšu daļa no maģiskās pasaules un tā arī centīsies panākt manu nāvi, es, pirmkārt, nenoticētu, un, otrkārt, samazinātu savas dzīves ilgumu no vidējā dzīves ilguma Latvijā - 74 gadiem līdz 17 gadiem un 9 mēnešiem, kas nozīmē to, ka šobrīd es jau būtu divus mēnešus kā mirusi. Bet nē, te nu es stāvu zem verdošas ūdens strūklas kādā pēc remonta kliedzošā moteļa vannasistabā un brīnos, ka vēl elpoju. Ir grūti noticēt cik ātri mainās mūsu prioritātes.

Mazliet piepacēlusi galvu, es ļauju ūdenim plūst gar seju un vairākās mazākās strūkliņās tecēt arī nost no tās. Acis ir aizvērtas, elpa – vienmērīga, bet ausis sasniedz vien ūdens šalkoņa. Pēc Dominika vārdiem biju gulējusi vairāk kā diennakti... Ņemot vērā nogurumu, kuru šobrīd izjūtu, ir grūti tam noticēt. Liekas, pilnai laimei man vajag vismaz vēl vienu diennakti miega. Varbūt tam ir kāds sakars ar to, ka vēl nesen mani centās nosaldēt un pat apēst brokastīs (mazliet “cilvēka stilbiņu” koijotam gan tika). Vai internetā ir atrodama gulēšanas norma pēc šādiem piedzīvojumiem? Būtu labi, ja tur būtu pieejama arī pamācība “Kā saprast Dominiku?”, jo pagaidām es tieku galā pašvaki. Bieži vien saka, ka sievietes ir neloģiskas, bet ir skaidrs, ka tie dižie runātāji vienkārši nav sastapušies ar manu skolotāju. Vienu brīdi man šķiet, ka viņš jūtas visai normāli manā sabiedrībā un pat, iespējams, jūt kaut ko pret mani (es zinu, ka tas ir visai naivi no manas puses, ņemot vērā maga dažbrīd neciešamo uzvedību, bet dažbrīd viņš tik tiešām dod iemeslu tamlīdzīgām domām). Eh, ja vien mani tagad dzirdētu Rebeka. Viņa tādās lietās ir eksperte. Es pati jūtos kā spoguļu labirintā – tikko es paspēju nodomāt, ka beidzot esmu atradusi īsto ceļu, kad ieskrienu ar seju stiklā. Kur man vispār prāts ieķerties tajā bezjūtu baļķī pieaugušo žurnāla modeļa veidolā? Jā, jā, es atzīstu, ka viņš ir izskatīgs, ja neteikt vairāk, bet tas nemaina to faktu, ka magam ir raksturīgas tādas īpašības kā spītība, slāpēta agresija, ietiepība un vēl vesela čupa ar neglaimojošiem epitetiem, kurus nedrīkstu pielietot kāda klātbūtnē. Kāpēc man vienmēr tā neveicas? Kāpēc es nevarēju iemīleties kādā parastā, sirsnīgā puisī, kurš man gatavotu garšīgu ēdienu un katru vakaru mēs dalītos savos iespaidos par vēl vienu mierīgo, uzbrukumu liegto dienu? Nē, es taču esmu Talija, tas nav stāsts par mani. Man, lūdzu, kaut ko sarežģītu, nāvīgi bīstamu un pretēju tam, ko es vēlos.

Gar acīm jau atkal pazib Dominika tēls – muskuļotais, iedegušais ķermenis, mazliet stūrainie sejas vaibsti, kuri padara vīrieša skatienu krietni nopietnāku un stingrāku, mati līdz pleciem, tetovētās rokas un visbeidzot tās acis. Reizi no reizes tās piesaista manu uzvedību un, goda vārds, dažreiz man ir jāpiepūlas, lai novērstos. Es joprojām skaidri atceros cik silta ir maga āda. Vienīgais iegansts tamlīdzīgiem pieskārieniem bija mans paradums miegā apskauties un, lai arī tobrīd es to vēl neapjautu, es atraisījos ne tādēļ, ka tamlīdzīgs tuvums man nepatika – es vienkārši baidījos. Baidījos pati no savām jūtām. Tagad jau nekas diži nav mainījies.

Dominiks ir mags, bet magiem nav tāda jēdziena kā “mīlestība”. Viņi izvēlas savu sievu kā preci tirgū, izvērtējot dažādus faktorus – vecumu, veselību, piederību klanam un maģisko potenciālu. Ņemot vērā, ka trīs no četriem punktiem ir manā pusē, es pat pa daļai bīstos no iespējamības, ka kādu dienu mags vēlēsies kaut ko vairāk. Es negribu būt prece, es negribu, lai cilvēks izlemtu par labu man vien tādēļ, ka esmu spēcīga. Rodas likumsakarīgs jautājums – kā es atšķiršu sauso aprēķinu no tik nonēsātā vārda “mīlestība”? Kā es sapratīšu, ka neesmu vien izdevīgākais variants?

“Neskrien vilcienam pa priekšu, dāmīt,” pati sevi apstādinu no tālākām pārdomām. Kur es vispār rāvu, ka Dominiks ir ieinteresēts manī? Vienā no sarunas reizēm vīrietis bija aplinkiem ceļiem pateicis par savu nevēlēšanos iesaistīties attiecībās. Atmiņā ataust Aleksandra vārdi, vārdi, kuros viņš nosauca Dominiku – Vientuļais vilks.

Es nespēju novaldīties, lai iekšēji nenolamātos. Mani te draud nogalināt, bet es spēju vien domāt par to sasodīti pievilcīgo tēlu blakus istabā. Izdzīvošanas instinkts, šķiet, ir atslēdzies jau labu laiku atpakaļ. Viņš droši vien šobrīd jau pārģērbjas uz gulētiešanu...

- Velns parāvis, Džozefīne, tu nebūtu tik laipna un nenobloķētu savu izvirtušo prātu? – No pārdomām mani izrauj kliedziens no blakus istabas. Pārsteigums liek gaisam ieķerties plaušās, bet sirdij sākt sisties simtreiz ātrāk kā sekundi atpakaļ. Man tik tikko izdodas noturēties stāvus un nenovelties uz slidīgās flīžu grīdas.

VIŅŠ VISU ŠO LAIKU LASĪJA MANAS DOMAS!?

Es izmisīgi paveros durvju virzienā, taču skatiens procesā pārslīd arī pāri mazajam spogulītim netālu. NĒ! NĒ! NĒ! Pat neskaties tur!

Steidzīgi novērsusies, es piekaļu acis sienai. Vai viņš var redzēt to pašu, ko redzu es?

- Tu esi galīgi nojūdzies!? – Nikni nokliedzos. – Kāda velna pēc tu lasi manas domas dušā!? Te vēl var pastrīdēties kurš ir izvirtulis! –

- Ne mana vaina, ka tu tās tik atklāti ļauj lasīt! – Vīrietis iesaucas, liekot karstumam sakāpt vaigos. Nevar būt, ka es nemanīju viņa klātbūtni savās domās! Cik daudz viņš dzirdēja? Ja nu viņš dzirdēja... NĒ, NĒ, NĒ, es pat negribu par to domāt!

Vairīdamās no spoguļa un pašas sevis, es pasniedzos pēc dvieļa un aptinu to ap sevi, vienlaikus piekaļot skatienu griestiem. Es varu derēt, ka šobrīd esmu tomāta sarkana. Vai tik tiešām ir tik grūti saprast, ka manas domas nav domātas publiskai apskatei!?

Kad esmu droša, ka dvielis ir aptīts pietiekami stingri, es iesoļoju istabā, lai nolasītu Dominikam kārtīgu lekciju par tēmu “Citu cilvēku privātums”, īpašu uzmanīgu vēršot apakšnodalījumam par domu lasīšanu.

Es atrodu magu guļam vienā no gultām vienās treniņbiksēs. Viena roka ir aizlikta aiz galvas, bet otrā ir redzama grāmata. Vīrietis velta man īsu skatienu un gandrīz uzreiz pievēršas atpakaļ grāmatai. Uz brīdi es aizmirstu ko šeit vispār aizmirsu.

- Joprojām dzirdu. – Dominiks nosaka, neatraudams skatienu no nodzeltējušām lapām.

Es uz īsu brīdi aizveru acis, lai izdzītu no galvas nelūgto viesi. Ņemot vērā, ka biju darījusi to stundām ilgi mašīnā, prāts nav īpaši priecīgs par tamlīdzīgu piepūli. Vismaz esmu droša par savu domu noslēgtumu. Ja es būtu mazliet pašpārliecinātāka, es jau būtu uzprasījusies uz kautiņu, lai parādītu Dominikam viņa vietu, bet šobrīd es visai skeptiski vērtēju savas izredzes tādēļ nākas iztikt ar lamām.

- Sarunāsim vienu lietu – tu nelien manā prātā bez atļaujas. Varbūt jums, magiem, tas nav ierasti, bet cilvēki ļoti augtu vērtē savu privātumu un šobrīd tu pārkāp visas robežas. – Nosaku, brīnīdamās cik “pieauguši” šie vārdi skan. – Manas domas un mana galva ir tikai mana darīšana. Tu nevari vienkārši to visu nolasīt. Tā skaitās kā informācijas zagšana un spiegošana, par ko tiek piešķirts cietuma sods. –

Lai arī maga skatiens paliek piekalts grāmatai, uz lūpām parādās iešķībs smaids. Šķiet, viņš šobrīd ir krietni laimīgāks nekā visa brauciena laikā. – Uz priekšu, es gribētu redzēt kā tu mani iesūdzi tiesā. –

“Lēna ieelpa un izelpa. Nezaudē paškontroli. Es zinu, ka tev gribas iebliezt viņam pa galvu, bet pagaidi vēl brītiņu. Visu var atrisināt ar vārdiem,” savā prātā skandinu.

- Vai tiešām tev ir tik grūti atrast vismaz pikucīti cilvēcības sevī un izpildīt manu lūgumu? –

Klusums. Es jau nodomāju, ka atbilde man netiks sniegta, kad vīrietis strauji aizcērt grāmatu un ar vienu elegantu kustību pieceļas kājās. Pāris soļi un viņš nostājas man iepretim. Man ir jāpieliek visa piepūle, lai saglabātu pārliecinātu sejas izteiksmi. Jūs ziniet cik grūti to ir izdarīt, kad tavā priekšā stāv krietni garāks, muskuļotāks un visādi citādi labāks mags, kurš jebkurā mirklī var tevi aizlidināt uz otru istabas galu?

- Es teicu jau simts reizes un pateikšu vēlreiz – ja negribi, lai lasu tavas domas, bloķē tās. Vai tas ir pārāk grūti saprotams tavām smadzenēm? –

Manas smadzenes liec mierā, idiot!

Nepamirkšķinājusi ne aci, es paveros uz augšu, viņam acīs. – Es nevaru turēt bloku 24 stundas diennaktī, tu vērtē manas iespējas krietni par augstu. –

- Ja? – Viņš izaicinošā tonī jautā. Skatiens skaidri pauž vārdos neizteikto – viņš uzskata, ka es kļūdos.

- Tādā gadījumā tu atrodies ļoti neizdevīgā situācijā, jo es neesmu radis mainīt savas domas. –

Pēc šiem vārdiem viņš ar asu kustību apiet man apkārt un pazūd vannasistabā.

Uz īsu mirkli es nolaižu prāta aizsargu, lai pateiktu vienu vienīgu vārdu. – Stulbenis. –

0
53

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [1]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
Planēta Zeme avatars
Medaļa ŽurnālistsMedaļa Patīk rakstsMedaļa Zebra
  Planēta Zeme 19.10.17 16:59
 
0
0

    Ak Dievs, kā es norēcos par to momentu dušā, kad Dominiks lasīja viņas domas. Ej tu nost!