Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
53

- Džozefīne... – Kāda balss netālu ierunājas, taču es to ignorēju, turpinot gulēt uz guļammaisa ar aizvērtām acīm. Es nezinu cik ilgs laiks ir pagājis kopš Dominiks un Aleksandrs izgāja no alas, lai tiktu galā ar koijotiem un pēdējiem norunas punktiem, bet labāk man nav kļuvis. Maga atrašanās blakus sniedza vismaz minimālu mierinājumu, es jutos labāk, bet tagad...

Es lūdzos, lai bezsamaņa mani aizvestu citā pasaulē, kur es vairs neko nejutīšu. Liekas, man ir drudzis, alkohola reibums un narkotiku pārdozēšana vienlaicīgi. Man nekad nav nācies sastapties ar visiem šiem stāvokļiem vienlaicīgi, taču varu derēt, ka tas būtu tieši tik šausmīgi kā es jūtos šobrīd.

Guļammaiss sakustas, liecinot, ka kāds ir apsēdies blakus. Silti pirksti pieskaras manai kājai, kura, tāpat kā viss ķermenis, mežonīgi trīc. Nu jau man ir vienalga – ja kāds ir sadomājis mani nogalināt, lai to dara. Es vairs nevaru to izturēt. Labāk, lai tas beidzas ātrāk, nekā es mocīšos šādā stāvoklī vēl kaut sekundi ilgāk.

- Es nevaru dabūt visu indi ārā no organisma vienā reizē. – Balss jau atkal nosaka. Vai tas ir... Dominiks? Dīvainā kārtā tas uzreiz atgriež manu dzīvotgribu. Es sakustos un atveru acis. Te nu viņš ir – ar ceļiem atbalstījies pret guļammaisu un pārliecies pāri manai traumētajai kājai. Matu cirtas viegli šūpojas, komplektā ar ugunskura raustīgo liesmu veidojot dejojošas ēnas uz alas sienām. Mana miglainā redze padara skatu tikai skaistāku. Kaut kas šajā klusajā ainā neļauj man novērsties. Tā ir tik silta, tik droša... Ja pastāvētu tāda glezna, es to bez ilgas domāšanas nopirktu...

- Dominik... –Čerkstošā balsī nomurminu, piesaistot maga uzmanību. Viņš acumirklī uzlūko mani.

Ja eņģeli eksistētu, vai viņi izskatītos tāpat kā Dominiks?

- Neuztraucies, mēs tiksim ar šo galā. – Vīrietis iedrošinoši izdveš. – Inde ir spēcīga, man būs nepieciešami vairāki maģijas piegājieni, bet tu jutīsies labāk jau pēc pirmā.

Es vien klusi pamāju. Dominiks, skaidri redzēdams, ka neesmu stāvoklī, lai patstāvīgi pārvietoties, satver mani aiz padusēm un pēc brīža iekārto sev klēpī.

Par spīti pašsajūtai, es piepūlu savas balss saites, lai skaļi paustu savas domas. – Vai nevarēji atrāk pateikt, ka man ir jāatrodas tuvu ģībšanai, lai tu atļautu sev pieskarties? –

Vīrietis vien nosmīkņā, acīmredzot domādams, ka mani vārdi ir vien indes blakusefekts. Varbūt tā arī būtu labāk. Ja kaut kas noies greizi, norakstīšu to uz savu stāvokli.

Dominiks satver manu roku savos spēcīgajos pirkstos un aizver acis. Pār lūpām nāk kluss čuksts. Šķiet, kaut kas par to, ka dziedniecība nekad nav bijusi viņa stiprā puse.

Tā mēs sēžam labu brīdi. Vienīgie skaņas avoti ir ugunskura sprakšķēšana un mūsu dziļās ieelpas. Es vienkārši aizveru acis un ļauju Dominika ķermeņa smaržai sevi apņemt. Pirmo reizi pēdējās dienās es sajūtos droši. Patīkamais siltums, zaļās tējas smarža un ugunskura klusā sprakšķēšana apņem mani ar tik ļoti nepieciešamo mieru. Es nekad neesmu uzskatījusi sevi par mierīgu – es krietni labprātāk iešu ar draugiem uz atrakciju parku, nekā sēdēšu mājās un lasīšu grāmatu. Bet Dominiks... viņam izdodas nomierināt manus nemierīgos ūdeņus un pēkšņi es attopos ar vienu vēlmi – palikt mājās kopā ar viņu un palasīt kādu grāmatu kopā. No domas, ka tas nekad nenotiks, sirds sažņaudzas.

Kad es nākošreiz paveru plakstiņus, skatiens uzreiz nofokusējas uz vīrieša gaiši brūnajām acīm. Pēkšņi es saprotu, ka drebuļi ir zuduši un ķermenis liekas krietni vieglāks, it kā visa tā tonnu smagā nasta būtu nokritusi. Es pilnīgi noteikti nejūtos vesela, tomēr arī uz miršanu netaisos. Uz lūpām parādās viegls smaids.

- Paldies, dakter. – Klusi nomurminu, liekot Dominikam viegli piepacelt lūpu kaktiņus.

- Vēl reizes divas un būsi pilnīgi vesela. – Viņš izdveš, īpaši nesteigdamies celties kājās. Tas manī raisa vien prieku. Beidzot viņš uzvedas normāli, nerājas, nepārmet, netēlo no sevis baļķi bez jūtām. Viss ir lasāms tajās skaistajās acīs. Dominiks šobrīd jūt to pašu, ko es – viņš nevēlas laist mani prom. Nevēlas tik ātri pārtraukt šo brīdi.

- Vēl stundu atpakaļ es domāju, ka tagad būšu mirusi. – Balss ir klusa un mierīga – pilnīgi pretēja ierastajai. – Zini, manos plānos nekad šis viss neietilpa. Ja es toreiz nebūtu aizgājusi no pludmales ballītes Seišelu salās, tu nekad nebūtu iepazinis manu brīnišķīgo personību. –

- Brīnišķīgo? – Dominiks neticīgi pārjautā, liekot man aizvainoti palūkoties augšup uz viņu.

- Tu gribi teikt, ka es neesmu brīnišķīga!? – Šokēti atkārtoju. – Tu labāk tā nejoko, ja negribi, lai uzspridzinu vēl vienu kalnu. –

Dominiks klusi iesmejas. VIŅŠ TIK TIEŠĀM IESMEJAS! ĪSTUS SMIEKLUS! Mana sirds acumirklī sāk sisties straujāk no tās brīnišķīgās skaņas. Ja man būtu tādi smiekli, es vispār neaizvērtu muti! Kāpēc es tos sadzirdu vien tagad!?

- Labi, labi, es padodos. – Vīrietis izdveš.

- Tu atzīsti, ka es esmu brīnišķīga? – Drošības labad pārjautāju.

Apstiprinošs galvas mājiens un smaids uz lūpām. Par ko man tāda laime? Varbūt es jau esmu pusmirusi un šī ir vien mirstošā iedoma? Ja tā, tad es ļoti sadusmošos, kad (ja) pamodīšos.

- Pasaki to. –

Dominiks sarauc pieri. – Ko pateikt? –

- Ka es esmu brīnišķīga, ko tad vēl? –

Mags brīdi vienkārši klusē, vērojot mani. Fakts, ka viņam ir nepieciešams laiks, lai apdomātos, mani jau atkal apbēdina – es esmu brīnišķīga, kur prāts par to strīdēties?

- Labi, tu esi brīnišķīga. – Dominiks beidzot padevīgi izdveš. Izbaudīdama mirkli, es vēroju kā viņa lūpas izrunā katru burtu, it īpaši vārdu “brīnišķīga”. Jā, viņš to atzina. Mans dzīves plāns ir izpildīts.

Uz brīdi jau iestājas klusums, man vērojot viņa pavērtās lūpas un klausoties mierīgajā, ritmiskajā sirdsdarbībā. Šķiet, mags jau ir beidzis runāt... Vajadzētu novērsties... Vai vajadzētu? Es neesmu droša... Apziņa jau atkal atgriežas tajā stāvoklī, kuru jutu iepriekš – ir grūti savākt domas, ir grūti koncentrēties.

Es jau zinu, ka vēlāk šo nožēlošu.

Par spīti tam, ka ķermenis joprojām ir vārgs, es atdodu pēdējos spēkus, lai satvertu viņa krekla audumu un pievilktu vīrieti tuvāk. Brīdi es spēju vien saraustīti elpot un gaidīt reakciju – raušanos prom, iebildumus, dusmas. Nekas no tā neseko.

Es to pieņemu kā apstiprinājumu un pasniedzos uz priekšu. Es jūtu kā mūsu elpas apvienojas, lūpām atrodoties pāris milimetru attālumā, pirms es iznīcinu arī šo barjeru. Sākumā skūpsts ir lēns, nedrošs, man baidoties, ka tūliņ Dominiks pārdomās, nolamās mani un atgrūdīs prom. Sirds satraukti sitas reakcijas gaidās. Vīrietis ir kā sasalis, es varu teju sajust kā cauri viņa galvai izšaujas simtiem domu. Nākamajā mirklī viņš jau pieņem lēmumu.

Maigas lūpas atbild saucienam. Atšķirībā no manis viņš nevelta ne sekundi šaubām – skūpsts uzreiz ir prasīgs un kaislīgs, liekot cauri ķermenim sekundes laikā izskriet tūkstošiem impulsu.

Spēcīgas rokas aptver manu vidukli, pirms noguldīt uz guļammaisa, beidzot izjaucot neērto pozu, kurā bijām atradušies. Šoreiz jau iniciatīvu pārņem pats Dominiks. Vīrietis noliecas zemāk un uzspiež man uz lūpām lēnu, taču maigu un emociju pilnu skūpstu. Pirmo reizi es apjaušu, ka viņš ir spējīgs uz cilvēcīgām jūtām. Ierastā atturība un noslēgtība ir devusi vietu kam jaunam.

Un tad viņš atraujas. Vīrietis paliek noliecies man pāri, skaistajām matu lokām krītot abpus sejas, un brīdi vēro mani ar savām zelta acīm. Es jūtu kā viņa pirksti piepaceļ zodu, tajā laikā kad īkšķis vieglītēm pārbrauc pār vaigu. Mana elpa ir sekla un saraustīta, man kā apburtai vērojot viņu – tik daudz emociju...

- Aizmirsti šo un guli. – Pēkšņi viņa balss pārtrauc klusumu.

Ko!?? Aizmirst? Kāda v...

Es sajūtu kā viņa vārdu pavedieni lēnām atrod ceļu uz manu galvu. Par spīti vārgumam, es cenšos izveidot jau apgūto mentālo bloku, taču Dominiks nav jauniņais – aizsargsiena krīt un miegs apņem mani savā varā.

 Autors: Believe In Magic Svešs mantojums | 53
0
53

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [1]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
Anonīms
Anonīms 09.10.17 09:47
 
0
0

  Cītīgi sekoju līdi stāsta notikumiem .