Ar īso paziņojumu pietiek, lai mana sirds acumirklī pārietu no režīma “ierastais” uz “labāk es nomiršu no sirdstriekas, nekā magu uzbrukuma”. Visu šo laiku man bija sajūta, ka kāds min mums uz pēdām, taču es to ignorēju, norakstot uz paranoju. Tagad šī paranoja ir pavisam tuvu un vēlas mani nobeigt. Skolotājs ne reizi vien bija stāstījis par Kongo magu nežēlību – viņi ir vienīgie, kuri neievēro likumu “18”. Viņiem ir vienalga par upura vecumu.
- Ko darīt? – Jautāju, cerīgi lūkodamās Dominikā. Lai arī viņš pamodās 10 sekundes atpakaļ, es tik un tā vairāk paļaujos uz viņa spriestspēju, nekā savu.
Atšķirībā no manis, mags ir gatavs uzbrukumam jebkurā laikā, pat tagad viņa acīs ir skaidri redzama apņēmība. Tas dod savadabīgu drošības sajūtu, lai arī ir pilnīgi skaidrs, ka esam visai tālu no tā, ko varētu saukt par “drošu”. Mēs joprojām esam uz šīs planētas un tas uzreiz nozīmē briesmas. Šoreiz tās ir mūs atradušas.
Diemžēl, mums nav dota izvēle. Tieši tādēļ mēs metamies ārā no alas, man vienlaicīgi nodzēšot mazās uguns lodītes. Ārā jau ir visai gaišs, tomēr saule slēpjas ar kalnu masīva, turot mūs savā ēnā. Skatiens saspringti pārslīd apkārtnei – mierpilnajai ielejai ar retiem krūmiem un nabadzīgiem kokiem, vien izretis dzirdamiem putniem un to sarunu atbalsīm, palielam koijotu baram, kas rāpjas mūsu virzienā pa putekļaino kalnu ceļu...
Dotajā brīdī manu prioritāšu augšgalā ir Kongo magi, tādēļ pirmajā mirklī es pat nepiefiksēju, ka kaut kas nav kārtībā. Smadzenēm ir vajadzīgas vairākas sekundes, lai atsauktu atmiņā ne mazsvarīgu faktu – koijoti dzīvo Ziemeļamerikā, noteikti ne Libānā, kalnu apgabalā. Acis strauji atgriežas pie dzīvnieku bara. Tagad es skaidri redzu, ka kaut kas nav kārtībā. Tie mūsos veras ar mežonīgu izteiksmi, zobi ir atiezti. Lai arī koijoti vēl nav mūs sasnieguši, es skaidri spēju saklausīt to niknos rūcienus. Tā būtu normāla reakcija uz svešiniekiem, ja vien es neredzētu arī pārējo –gaitu, acis, kuras vēro mūs ar pārāk apzinātu skatienu, lai piederētu dzīvniekiem.
Dominiks uzmanīgi nopēta draudīgi tuvojošos baru. Seja ir ieguvusi to pašu izteiksmi, kuru biju redzējusi viņam cīnoties ar ķīniešiem – apņēmīgu, stingru, izstarojošu spēku un pašpārliecinātību. Tajā pašā laikā vīrietis izstiepj kreiso roku manā priekšā un sargājoši pagrūž aiz sevis. Akmeņi zem manām kājām nošņirkst, pārtraucot ielejā valdošo klusumu. Es skaidri spēju saklausīt kā viens no akmeņiem vairākas reizes atsitas pret zemi pirms beidzot apstāties.
Ar strauji pukstošu sirdi es paveros aiz Dominika pleca, lai ieraudzītu, ka koijoti ir apstājušies vien pārdesmit metru attālumā. Visa mana būtība kliedz, lai vācos prom, taču es neizkustos ne par milimitetru. Pirmkārt, esmu visai droša, ka skrienu lēnāk par koijotiem. Otrkārt, ceļš ir līkumots un šaurs – jebkurš neuzmanīgs solis un Kongo magi saņems mani pankūkas izskatā.
Negaidīti bara priekšā stāvošais koijots... Kā lai to pasaka, vienlaicīgi nenonākot trako namā? Rodas iespaids, ka es vēroju datorā izveidotu animāciju – koijota stāvs aizmiglojas, lai pēc sekundes pilnībā mainītu savu ķermeņa uzbūvi. Tagad manā priekšā stāv vīrietis, pēc izskata aptuveni 30 gadus vecs, ar tumšu ādu, acīm un gandrīz neesošiem matiem. Kad Dominiks man bija stāstījis par šo klanu, es iedomājos viņus velkājam ko līdzīgu tiem tērpiem, kurus rādīja pa televizoru - kokvilnas svārkus, krelles, rakstainus audumus, taču izpaliekošus kreklus. Realitāte mani pārsteidz – viņš ir ģērbies ierasti, nekā acīs lecoša. Kājās ir botas, balti šorti līdz ceļiem, ķermeņa augšdaļu slēpj vienkāršs, oranžs krekls ar kaut kādas internetkompānijas logo. Vienīgais aksesuārs ir mazs sudraba riņķis ausī.
Ja vien tas ir iespējams, Dominika pleci saspringst vēl vairāk.
- Fulbert, vai man būtu jājūtas pagodinātam? – Viņš jautā, acīmredzot atpazīdams vīrieti. Es sajūtu, ka viņš ir mainījis valodu, taču esmu pārāk aizņemta ar domām par savu drīzo nāvi, lai censtos saprast uz kādu tieši.
Mags, spriežot pēc dzirdētā – Fulberts, sper pāris soļus uz priekšu. Dominika pirmais instinkts ir aizbīdīt mani vēl tālāk sev aiz muguras, it kā viņš būtu māte, kas sargā savu bērnu. Pats vīrietis gan nepakustās ne par milimetru tālāk, bezbailīgi lūkodamies magam tieši sejā.
Pašas prāts tajā laikā drudžaini cenšas atrast izeju. Mašīna atrodas mazliet patālāk, bet iespējamība, ka es paspēšu to izmantot, pirms mani saķers, ir nožēlojami maza. Neaizmirsīsim arī to faktu, ka ceļš šeit prasa no šofera pārāk daudz. Tādā steigā ne es, ne Dominiks nespēs novaldīt tonnu smago dzelzs gabalu.
- Vari justies kā vēlies, Damian. – Mags nosaka, ar visu savu ķermeni izstarodams agresiju un neslēptu brīdinājumu. – Iepriekš tev izdevās izdzīvot, bet neuztraucies, tas neatkārtosies. –
Iepriekš?! Kāpēc visi satiktie magi ir Dominikam pazīstami? Es pazīstu vīrieti pietiekami labi, lai saprastu, ka viņš nevar ciest atrašanos ar cilvēkiem. Parasti tas nozīmē paziņu neesamību. Acīmredzot magiem tas ir savādāk.
- Jā, neatkārtosies. – Vīrietis nosaka, liekot man pārbiedēti uzlūkot viņa muguru.Kā to saprast!? Kopš kuriem laikiem viņš tik vienkārši atzīst savu sakāvi?
- Šoreiz es neatstāšu tevi dzīvajos. – Dominiks nosaka, pirms strauji novicināt roku. Ceļš zem koijotu kājām kājām ieplaisā. Dzīvnieki to visai ātri ievēro un metas atpakaļ. Vairumu tas paglābj, tomēr viens no koijotiem nepaspēj, ķepas neveiksmīgi cenšas ieķerties kalna malā, taču tā turpina drupt. Pēc pāris sekundēm izmisīgas cīņas, dzīvnieks nokrīt lejā, ielejā. Pārējie koijoti paliek nošķirti no mums.
Fulberta sejā uzplaiksnī naids. Nākamais, ko es redzu, ir mūsu virzienā lidojošs dzirksteļu tīkls. Es jau vēlos uztaisīt vairogu, kad Dominiks mani apstādina, saķerot aiz pleciem, un, nogāžot gar zemi. Plecs neapmierināti iesāpas.
- Gribi izcepties kopā ar savu vairogu? – Vīrietis iešņāc man ausī, pirms atraidīt vēl vienu dzirksteļu uzbrukumu ar gaisa vilni. Mags izmanto šo īso brīdi, lai pietraustos kājās un ar savu skatienu vien pavēlēdams man darīt to pašu. Es bez ierunām pakļaujos, cenzdamās darīt visu, lai vīrietis pēc iespējas mazāk novērstos uz mani. Lai arī viņš ir izcils cīnītājs, kurš pamanījās izdzīvot visus šos gadus klejojot pa pasauli, tagad uzdevums ir krietni sarežģītāks. Dominiks ir radis cīnīties vienatnē, viņam nekad nebija jādomā par papildus slogu – mani, kurš ir jāaizsargā. Galvā iezogas pēdējā laikā tik bieži apdomātais jautājums :”Vai šoreiz es izdzīvošu?”. Kura no reizēm būs pēdējā?
Krietnu laiku cīņa turpinās vienveidīgi – viens uzbrūk, otrs atsit, pirms pārņemt vadību. Jāatzīst, tas Fulberts ir visai spēcīgs, lai arī mani nepamet iespaids, ka viņš nav radis pie tamlīdzīgiem cīniņiem. Cik nu es paspēju noprast šajā īsajā pazīšanās laikā, viņš ir kā vadonis starp savējiem, boss, kurš paļaujas uz savu kalpu darbu. Tagad šie kalpi atrodas otrpus nobrukušā ceļa un izmisīgi cenšas nonākt pie mums, vienlaicīgi neapmierināti rūcot. Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, ka drīz vien viņi atradīs ceļu šurp. Kamēr tas nav noticis, daži no viņiem ir atguvuši savu cilvēcisko izskatu un izmanto to, lai raidītu mums papildus maģiju. Dominiks pauž savu neapmierinājumu, trāpot diviem magiem ar man nezināmu maģiju. Abi vīrieši vienkārši sasveras uz sāniem un nokrīt – viens uz ceļa, otrs lejā, ielejā.
Kārtējo reizi raidītā maģija palido man gar pašu ausi. Ja es nebūtu pēdējā mirklī paliekusies sānis, man nāktos pierakstītites pie plastiskā ķirurga. Es skaļi nolamājos, jūtot kā sirds mežonīgi sitas no ķermeni pārpildošā adrenalīna. Šī ir jau mana trešā tikšanās ar magiem tamlīdzīgos apstākļos, taču es joprojām nespēju tikt vaļā no visaptverošajām bailēm. Visapkārt san maģija, cilvēki un dzīvnieki uzbrūk viens otram, no šķietami tukša gaisa rodas neiespējamas lietas, lietas, kurām vēl pāris mēnešus atpakaļ es neticēju. Kaut kur netālu uzsprāgst kalna daļa, kāds koijots ierūcas...
Dominiks ir aizņemts, mēģinot tikt vaļā no milzīga, maģiski veidota putekļu mākoņa, kurš traucē kaut ko saskatīt. Es skaidri redzu, ka mags ir pilnībā pazudis un nesaprot pat ienaidnieku atrašanās virzienu.
Fulberts izmanto šo mirkli, izveidojot man nezināmas vielas bumbiņu. Tumši zaļā krāsa gan ļauj noprast, ka neko labu tā neizdarīs. Pēdējā mirklī es paspēju izveidot vīrietim priekšā vairogu. Bumbiņa vienkārši izšķīst pret to. Kongo klana vadoni gan tas īpaši nesatrauc – viņš izveido palielu uguns lodi savā rokā. Uz īsu mirkli es apmulstu – kādēļ gan izmantot maģiju, ja zini, ka vairogs to apstādinās?
Atbilde mani sasniedz sekundi vēlāk.
Asas sāpes caurstrāvo manu apakšstilbu. Kontrole pār maģiju izplēnē spēcīgas agonijas priekšā. Tikai tagad es ievēroju, ka pāris koijotiem ir izdevies nonākt šajā ceļā pusē. Viens no tiem ir ieķēries manā kājā ar saviem asajiem zobiem. Bērnībā man bija iekodis suns, taču tās sāpes nevar pat salīdzināt ar šobrīd izjustajām. Nezinu, kas ir pie vainas, taču sajūtas ir pilnīgi citādas. Tagad liekas, ka mana miesa tiek rauta pušu. Pār lūpām izraujas kliedziens, bet acīs sariešas sāpju asaras. Es izmisīgi cenšos tikt vaļā no uzbrucēja, bet, jo vairāk es pretojos, jo dziļāk kājā ieslīgst zobi. Tik tikko redzēdama, ko daru, es aizdedzinu koijota spalvu un tā uzreiz iedegas kā lāpa, liecinot, ka šobrīd neesmu spējīga kontrolēt sava spēka apmērus. Dzīvnieks beidzot liek man mieru un no tā rīkles izraujas kaut kas starp kliedzienu, smilkstu un gaudošanu, ugunij aizvien augot. Es nokrītu uz zemes, nespējot pat domāt par stāvēšanu.
Tik tikko Dominiks sadzird kliedzienu, viņš zibens ātrumā pagriežas manā virzienā un ar vienu kustību tiek vaļā no putekļu mākoņa. Vīrieša skatiens uz brīdi apstājas pie manas cietušās kājas, taču gandrīz uzreiz pārvietojas pie otra koijota, kurš man brīdinoši tuvojas. Es varu vien minēt, ka turpmāk notiekošajā neizpalika mentālās maģijas dalība – koijots atkāpjas, purinot galvu, kā cenšoties aizdzīt ko neredzamu, pirms sabrukt uz zemes bez jebkādām dzīvības pazīmēm.
Diemžēl, šī mazā uzvara nenozīmē cīņas beigas. Divu cietušo koijotu vietā man tuvojas vēl trīs. Zobi ir atiezti, no tiem pil iezilganas siekalas. Prāts uzreiz sniedz trīs izskaidrojumus redzētajam :
Pēdējos mēnešos piedzīvotais beidzot dod par sevi ziņu un esmu nojūgusies. Visu dzīvi esmu dzīvojusi melos un īstenībā koijotu siekalas ir tieši tādā krāsā. Magi ir uztaisījuši upgrade saviem dzīvniekiem un tagad komplektā nāk arī zila inde.Super, vienkārši super. Rītiem ir tendence būt šausmīgiem, bet šis noteikti ir mana personīgā topa augšgalā. Koduma vieta ellīgi sāp, ķermenis trīc, lai arī man pašai nav skaidrs īstais iemesls (variantu ir pārāk daudz), bet līdz ar katru sekundi domāšana, funkcinonēšana kopumā kļūst aizvien grūtāka. Rodas iespaids, ka es turu virs savas galvas kādu nepaceļamu smagumu, un, mirkļiem mijoties, aizvien vairāk nogurstu. Vēl mazliet un smagums izkritīs no rokām, atsitīsies pret manu galvu, un es vienkārši zaudēšu samaņu.
Kad es jau nodomāju "šī diena nevar būt sliktāka", dzīve man atgādina, ka nekas nav neiespējams, un nomet blakus Dominiku. Pusdzīvu Dominiku. Vīrieša kreklā rēgojas iespaidīga izmēra caurums. Zem tā ir...
Lai arī redze ir miglaina un es biju plānojusi kļūt par ārstu - ķirurgu, es nepatikā novēršos. Acīmredzot mags nepaspēja apstādināt uguns lodi un tā izdedzināja visai pieklājīgu ādas gabalu, atstājot aiz sevis jēlu ādu.
Kongo klana vadonis lēniem soļiem pietuvojas. Koijoti tajā laikā norobežo mūs no visām pusēm, izņemot aizmuguri. Tur ir stāva nogāze. Par spīti tam, ka brūce uz Dominika torsa izskatās, maigi sakot, slikti, viņš tomēr piespiež sevi piecelties kājās un nostāties manā priekšā tāpat kā cīņas sākumā. Tas, protams, ir ļoti mīļi un patīkami, tomēr mani nepamet doma, ka krišanas gadījumā vīrietis kritīs virsū man, bet mums aiz muguras ir vien gaiss.
Mans skatiens miglojas aizvien vairāk, domas kļūst smagākas un lēnākas. Kāja joprojām sāp, taču tagad sāpes ir trulākas. Es jūtu un nejūtu vienlaicīgi, it kā tās būtu vien fons.
- Tas bija pārsteidzoši vienkārši. Gaidīju no jums lielāku pretošanos. – Fulberts nosaka. Es vairs nespēju koncentrēties uz maga sejas. Es redzu vien tumšus, tumšus mākoņus virs galvas. Varu apzvērēt, ka pāris sekundes atpakaļ to tur nebija...
BLADĀKŠ!
Jau otro reizi pāris dienu laikā manas bungādiņas iesāpas, kā draudot pārsprāgt. Man ir vajadzīgs laiks, lai vispār saprastu, kas atgadījās, taču, kad tas notiek, es neesmu spējīga tam noticēt.
Zibens ietriecās magā...
