Tikko mēs ieradāmies pilsētā, Dominiks izdzēsa mūs no jaukā pāra atmiņas un bez ilgām pārdomām devās uz tuvākajiem veikaliem, lai iegādātos visas nepieciešamās lietas (jau otro reizi). Acīmredzot maga galvā ir iestrādāts Google Maps, jo viņš ar apskaužamu precizitāti zināja kur atrodas katrs veikals un kas no tā piedāvātā mums var noderēt. Tā nu mēs kļuvām par pāris apģērba komplektiem, guļammaisiem un telti bagātāki. Tāpat mums izdevās ātri ieskriet kādā ātrajā ēstuvē un iegādāties šaurmu (es zvēru, te bija vairāk busiņu ar šaurmu, nekā Vegasā - kazino). Īsa vizīte veikalā un mēs pazudām no pilsētas, dodoties virzienā pa kreisi – cauri kalniem. Pēc Dominika vārdiem tas nav tas vieglākais un labākais variants, taču tieši tas mums sniegs daļēju aizsardzību – magi nemeklēs mūs tur. Kā transporta līdzeklis kalpo visai nobružāta Toyota, tomēr pēc vecā pāra mazās mašīnītes šī liekas kā svētība no augšas – man vairs nenākas spiesties ar Dominiku un prasīt, lai atver logu ik pēc 5 minūtēm, jo mazajā salonā aptrūkstas gaiss.
Saule jau slēpjas aiz horizonta, taču mags vēl nav atradis vietu, kur apstāties, tādēļ mēs vienkārši braucam pa kalnu ceļu, klusībā vērojot šo skaistumu. Gaiss šeit ir vēsāks, tādēļ līdz ar katru sekundi es sāku salt aizvien vairāk. Es gan nesaku to skaļi, apņemdamās atrast kādu siltāku apģērba gabalu vēlāk, kad mēs atradīsim guļvietu.
- Cik bieži tas atkārtosies? – Mans jautājums pārtrauc jau stundām ilgo klusumu. Līdz pat šim brīdim mēs nebijām teikuši ne vārdu par notikušo. Mana pacietība izsīka.
- Es nezinu, atkarīgs no tava spēka un pašsajūtas. – Vīrietis negribīgi attrauc, nenovērzdams acis no ceļa. – Gabrielam tamlīdzīgi sprādzieni notika aptuveni reizi pusgadā, taču, cik nu es zinu, tas bija apzināti. Lai izvairītos no tādiem pārsteigumiem kā mums šonakt, viņš apzināti izlaida spēku. Es pat esmu dzirdējis, ka Salvadori ir iegādājušies kalnu masīvu, lai viņu “vadonim” būtu savs rotaļu laukums. –
Apzināti? Es šaubos, ka spētu uztaisīt tamlīdzīgu haosu speciāli. Es joprojām nevaru atšķirt mentālo bloku no parastā vairoga. Ko gan no manis vēl var gribēt?
- Ja tev izdosies izvairīties no liela stresa, tas var nenotikt vēl ilgu laiku. – Dominiks nosaka, liekot man klusībā nosmīnēt. Izklausās visai nereāli.
- Kādēļ gan man uztraukties? – Sarkastiski jautāju. – Mani grib nogalināt tikai puse dzīvo magu. Kas gan tur tāds? –
- Domāju, ka tur ir vairāk kā p... – Dominiks strauji apraujas un noraidoši papurina galvu. – Nav svarīgi. Vienkārši centies nestresot tik daudz. –
Nestresot? Haha, izskatās, ka Dominiks mums ir baigais jokdaris.
- Nekādu problēmu, brāl. Pag, man kaut kur te mētājās emociju izslēgšanas poga. – Nosaku, notēlojot, ka pārbaudu šortu kabatas.
Mags tikko manāmi nošūpo galvu un nopūšas. Mani nepiemānīt – es manu arī mazu smīniņu uz tām lūpām. Dīvaini, bet tas liek pasmaidīt arī man.
- Zini, ja tev nebūtu tik kaitinošs raksturs, tu būtu tīri normāls. – Izdvešu, strauji mainīdama sarunas tēmu.
- Es te cenšos tevi dzīvajos atstāt, tāpēc neburkšķi daudz. – Vīrietis stingrā balsī nosaka. Laikam šim tonim būtu jāapstādina mani no tālākiem vārdiem, bet jau sen ir noskaidrots, ka uz mani tas nedarbojas.
- Godīgi sakot, man joprojām nav skaidrs kādēļ tu mani paciet. – Ieminos. - Es, protams, zinu, ka esmu eņģelītis un ir grūti pretoties manam valdzinājumam, bet, spriežot pēc tavas uzvedības, tu esi soļa attālumā no tā, lai izmestu mani ārā pa mašīnas logu. Es pat teiktu, ka tas ir tavs stāvoklis 90% gadījumu. -
Dominiks uzmet man īsu skatienu spogulītī, uz ko es atbildu ar izaicinošu smaidu. Labu laiku atpakaļ es biju studējusi psiholoģijas grāmatu un tur bija teikts, ka stresa brīžos cilvēks var sākt uzvesties dīvaini – smieties, jokot, dejot. Tā ir ķermeņa aizsargreakcija. Liekas, arī uz mani tas darbojas. Pēc idejas man tagad būtu jāgrauž nagi aiz stresa un jāgaida uzbrukums no jebkuras puses, bet tā vietā es cenšos nokaitināt Dominiku. Jāatzīst, tā ir viena no manām mīļākajām nodarbēm.
- Es jau tev skaidroju. – Vīrietis īsi nosaka, liekot man nobolīt acis.
- Tu tiešām domā, ka es noticēju tam? – Jautāju. – Stāsts par tavu bērnību, protams, bija ļoti emocionāls, bet mani māc šaubas, ka ar to ir pietiekami, lai tā riskētu ar savu dzīvību. –
Visai strauji skolotāja oma pasliktinās. Liekas, katrs vārds viņu sadusmo aizvien vairāk. Izskatās, ka esmu aizskārusi bīstamu tematu. No tā mana zinātkāre gan kļūst tikai lielāka.
- Tava neticība jau ir tava problēma, ne mana. Domā, ko gribi. – Viņš asā tonī nosaka, pirms apstādināt mašīnu. Es paveros ārā pa logu un vakara pustumsā sazīmēju ieeju alā. Klaustrofobija, mans vecais draugs, ir atpakaļ.
- Mēs taču negulēsim tur iekšā, vai ne? – Saspringti jautāju.
Uz vīrieša lūpām parādās viegls smaids. – Tieši tur mēs arī gulēsim. –
Es iekšēji novaidos. Tumsa + noslēgta telpa nav gluži tas, ko es vēlētos. Neskatoties uz to, es pašpārliecināti pasmaidu un izrāpjos no mašīnas. Gribēji mani nobiedēt? – Tev tas izdevās, bet negaidi, ka to atzīšu.
Es mēmi vēroju kā Dominiks izvelk no bagāžnieka guļammaisus un apģērbu. Lai arī nebiju bildusi ne vārda par aukstumu, vīrietis uzliek man uz pleciem savu jaku – tā ir krietni lielāka par mani pašu un tieši tas padara to tik siltu. Mani apņem patīkama zaļās tējas smarža. Kā viņš pamanās smaržot tik brīnišķīgi, lai arī mēs lielāko daļu sava laika pavadām bez iespējas ieiet dušā? Kur viņš vispār rāva tējas smaržu? Kas tā par maģisko čītošanu?
- Parādi savu roku. – Dominika balss izrauj mani no “intelektuālajām” pārdomām par maģiju, ar kuras palīdzību var saglabāt labu smaržu neatkarībā no apstākļiem. Vīrietis ir nostājies man iepretim, pat mazliet tuvāk nekā mana komforta zona ir radusi. Es mēmi izstiepju plaukstu un attinu auduma strēmeli, kura iepriekš bija to slēpusi. Tagad brūce ir beigusi asiņot, taču tās malās joprojām ir redzamas zeltainā šķidruma pēdas. Mags satver manu plaukstu savās, cieši to saspiežot. Ko tādu es jau biju piedzīvojusi pēc ķīniešu uzbrukuma. Viņš izdziedināja manu roku.
Arī tagad es sajūtu patīkamu kņudoņu, brūces malām pakāpeniski savienojoties un saplūstot kopā. Rēta, protams, paliek, taču tas šobrīd liekas pilnīgs sīkums. Es pateicīgi paveros uz augšu. Lai arī nekad neesmu sūdzējusies par savu garumu, stāvot blakus Dominikam es jūtos sīciņa. Dīvainā kārtā man tas liekas pat patīkami – viņa garais augums un platā mugura ir kā mans personīgais vairogs. Es jūtos droši aiz tā.
- Nesāp? – Vīrietis jautā, lai arī brūce jau ir sadzijusi. Es noraidoši papurinu galvu, vienai matu šķipsnai nokrītot priekšā acīm. Sirds pamirst, kad mags to rūpīgi, vairoties, lai nepieskartos sejai, aizsprauž aiz manas auss. Ar šo īso brīdi pietiek, lai asinis dzīslās sāktu plūst divreiz straujāk. Mani pārņem pašai neizprotams satraukums. Nav jau tā, ka pirmo reizi atrodos tik tuvu kādam pretējā dzimuma pārstāvim – Arvis līdz pat pusaudžu gadiem pina manus matus bizītes un man bija pilnīgi vienalga par to. Tagad skatiens nervozi klejo pa viņa seju, neviļus katru reizi atgriežoties pie lūpām. Vakara pustumsā virs tām esošā, piemīlīgā bedrīte izskatās krietni izteiktāka. Ēnas padara seju līdzīgu internetā redzamajiem zīmējumiem ar vareniem cīnītājiem – stūraini, stingri, vīrišķīgi vaibsti. Es varētu to vērot stundām ilgi un nenogurt.
SASODĪTS! Kā ar zibens triecienu manā galvā rodas atskārsme...
“Talij, velns lai tevi parauj, tev patīk tas idiots?!”
Un ar vārdiem “patīk” es nedomāju vienkārši patīk, bet gan patīk, patīk. Šī doma mani iztrūcina, neļauj īsti koncentrēties. Tas ir kas pilnīgi svešs, man neizprotams process. Es nekad nelasīju nekādus romantiskos romānus un nebiju arī tamlīdzīgu filmu fane, tādēļ tagad jūtos pilnīgi nesagatavota situācijas maiņai. Ko cilvēki tamlīdzīgos apstākļos dara?
- Em... – Nomurminu, cenzdamās atgūt paškontroli. – Vai tā ala nenobruks kamēr mēs gulēsim? –
Savās domās es sevi iekaustu. No visa, ko tu varēji pateikt, tu nolēmi parunāt par to? Super, Talij, vienkārši super.
Dominiks brīdi vēro mani, pirms atkāpties un uzlūkot alu. – Dzīvosim – redzēsim. Tā taču cilvēki mīl teikt, vai ne? –
Savā prātā es sadzirdu Rebekas vīlušos nopūtu.
