Apkārtnei pārslīd nervozs skatiens. Sprādziens bija pietiekami skaļš, lai to dzirdētu vairāku kilometru rādiusā, un spriežot pēc Dominika reakcijas, arī magi to neatstās bez ievērības. Secinājums – ir jāvācas prom no šīs vietas. Uzreiz kļūst skaidra pirmā problēma – mans skolotājs veselu minūti mēģināja pieslieties sēdus līdz es neapžēlojos un nepalīdzēju. Mani māc pamatotas aizdomas, ka uzkāpt augšā pa manis izveidoto krāteri nav vīrietim pa spēkam.
- Mums ir jāiet... – Dominiks tik tikko dzirdami nočukst, pirms sākt slieties kājās. Kustības ir tik neveiklas, ka es paredzu kritienu tajā pašā brīdī, kad viņš izkustas. Man izrādās taisnība. Tikko maga rokas atraujas no zemes, līdzsvars zūd, un es paspēju saķert vīrieti brīdi pirms viņam paveras iespēja izgaršot Libānas smiltis. Lai arī Dominiku nevar nosaukt par resnu, muskuļu apjoms ļauj droši apgalvot, ka arī nekāds vieglais viņš nav un mana doma par viņa stiepšanu ārā no bedres uzreiz tiek atmesta. Es jau pēc 10 metriem pati novelšos smiltis bez spēka.
- Nekur neej. – Nosaku, noguldot skolotāju. Lai arī viņš ir pilnīgi bezspēcīgs, Dominiks atrod sevī spēkus un uzlūko mani ar “tu to nopietni?” skatienu. Mums abiem ir skaidrs, ka viņš nekur tālu netiks.
Apslāpējot sevī augošo paniku, es metos pie mašīnas pārpalikumiem cerībā tur atrast kaut ko noderīgu. Man pašai gan nav īsti skaidrs, kas dotajā situācijā varētu palīdzēt, izņemot pašu mašīnu, kuru pat meistars labotu nedēļām ilgi, nerunājot jau par meiteni, kura baidās sēsties pie stūres.
Piesoļojot tuvāk kļūst skaidrs, ka visa auto aizmugure ir iegrimusi smiltīs un izdabūt to laukā būs visai problēmatiski un laikietilpīgi. Fakts, ka tieši tur atrodas lielākā daļa mūsu lietu, nekādi neuzlabo jau tāpat bezcerīgo situāciju. Cerībai aizvien gaistot, es dabūju smiltis nost no priekšējām durvīm šofera vietā un atveru, vienlaicīgi vairoties no stikla gabaliem, kuri ir izmētāti pa visu salonu. Vienīgā pieejamā soma ir tā pati, kurā iepriekš atradās mūsu pidžamas, bet tagad – āra drēbes un Dominika pidžambikses, kuras viņš ietiepīgi neuzvilka. Es paķeru somu un vēlreiz nopētu salonu. Ir taču jābūt vēl kaut kam...
Drošības labad es paskatos zem visiem sēdekļiem un atveru cimdu nodalījumu pie priekšējā pasažieru sēdekļa. Tas ir tukšs, ja neskaita mazu ūdens pudelīti un... Dominika nažveidīgo priekšmetu. Tas pats, ar kuru vīrietis bija pārgriezis plaukstas ķīniešiem pirms atņemt spējas. Policija par to noteikti nebūtu sajūsmā, taču mentālā maģija, šķiet, pasargā no tamlīdzīgām problēmām. Trīcošiem pirkstiem satvērusi priekšmetu, es nopētu tā skaistos grebumus. Ja tas nekalpotu ar mērķi atņemt spējas, es to pat atzītu par skaistu. Nazis perfekti gulst plaukstā, it kā būtu izgatavots speciāli man.
Un te man prātā iešaujas doma. Ne spožākā no manām idejām, taču tai vajadzētu nostrādāt... Es vismaz tā ceru.
Pa pusei ejot, pa pusei skrienot es atgriežos pie Dominika, kurš bez manis ir pamanījies atkal pieslieties sēdus. Ir skaidri redzams, ka acu noturēšana vaļā vīrietim liekas aizvien grūtāk paveicams darbs. Tagad es jūtos kā māte, kura apsēžas blakus saslimušajam bērna, atbalstoši uzliek roku uz pleca un apsola, ka viss būs labi.
Vienīgā atšķirība – parasti mātes negriež saviem bērniem plaukstas ar nažiem (vismaz vairums gadījumu tā nav, magu ģimenēs statistikas dati var atšķirties). Dominiks pārsteigti iepleš acis un uzlūko mani ar šokētu izteiksmi. – Ko tu...? –
Uz pavisam īsu brīdi es manu viņa acīs neuzticību, sen iesakņojušos refleksu bēgt, tomēr vīrietim pietiek ielūkoties man acīs, lai nomierinātos. Es jūtos teju vainīga – ja mēs būtu mainītās lomās, es tik tiešām nospriestu, ka Dominiks vēlas atņemt manas spējas. Mags man uzticas.
Es pārgriežu arī savu plaukstu, ignorējot sāpes, kas tam seko. Tagad tās ir tik tikko jūtamas. Visas domas griežas ap nakti, kad Gabriels atdeva savu maģiju. Viņa izteiktie vārdi ir iekalti manā galvā, es spētu tos atkārtot kaut vai miegā, bet tas nenozīmē, ka process no tā kļūst vieglāks. Ja nu es netīši atdodu par daudz un nomirstu pati? Kāpēc nav izgudrota kāda lelle, uz kuras var iesākumam izmēģināt, un vien tad ķerties klāt īstam, reālam cilvēkam?
Apslāpējot savu paniku, es satveru Dominika plaukstu ciešā tvērienā. Mūsu abu asinis sajaucas un uz smiltīm nopil pāris zeltainas lāses.
- Ja es nomiršu, es tevi nogalināšu. – Drošības labad pavēstu savam skolotājam, pirms aizvērt acis un sākt reizi no reizes atkārtot vienus un tos pašus vārdus. To jēga joprojām nav man izprotama. Liekas, tie ir parasts burtu kopums, taču es gandrīz uzreiz izjūtu efektu. Liekas, enerģija savieno mani un Dominiku kopā. Tas notiek tik strauji un negaidīti, ka mana elpa uz mirkli aptrūkstas. Rodas iespaids, ka mūsu rokas ir saāķētas un es spēju sajust ik katru vīrieša šūniņu, it kā viņš būtu daļa no manis pašas.
Vārdi turpina nākt pār manām lūpām. Savā prātā es iedomājos kā pašas maģija pāriet pie Dominika, atjaunojot viņa enerģiju, dodot iespēju atgūt spēkus. Šobrīd man ir vienalga par maģiju. Manu prioritāšu augšgalā ir Dominiks un tikai Dominiks.
Pēc brīža es sajūtu kā process sākas. Lēni un nesteidzīgi mans spēks mazinās, aizplūstot prom pie skolotāja. Dīvainā kārtā es spēju precīzi pateikt cik daudz ir viņam nepieciešams, cik daudz es varu atdot, neriskējot ar pašas dzīvību. Tas ir... dabiski. Dominiks saspiež manu plaukstu ciešāk, sākdams raustīti elpot. Es cenšos tam nepievērst uzmanību, cenšos aizmirst, cik sāpīgi bija pašai, kad Gabriels man atdeva spējas.
Lai mazliet pasteidzinātu maģiju, es sāku runāt skaļāk un ietvērt vārdos lielāku spēku.
Ja no rīta man kāds būtu prasījis, ko es darīšu pēc 24 stundām, es nu nekādi neiedomātos, ka atradīšos Libānā, pašas izveidota krātera vidū un atdošu daļu savas maģijas Dominikam. Dzīvei ir humora izjūta.
- Pietiek. – Dominika balss mani pārtrauc. Tagad tā skan krietni labāk, mani vairs nemāc šaubas par viņa spēju noturēties pie samaņas. Neskatoties uz to, es saprotu, ka vīrietis apstādināja mani pārāk ātri. Lai atgūtos, viņam vajadzētu vairāk maģijas, tomēr viņš to negrib. Visai neloģiski, ja ņemt vērā viņa sākotnējo plānu atņemt manas spējas pilnībā. Neskatoties uz to, es nesāku strīdēties un pēc brīža atveru acis un beidzu runāt. Manas acis sastopas ar maga. Lai arī viņš neko nesaka, es spēju visu izlasīt pati. Vīrietis jūtas pateicīgs. Uz manām lūpām parādās viegls, uzmundrinošs smaids.
Dominika skatiens brīdi uzkavējas pie mūsu saāķētajām rokām.
- Mums ir jāsteidzas. – Viņš nosaka, strauji atraudamies un pieceldamies kājās. Es jūtos teju vīlusies, bet skaļi neko nesaku. Mums tik tiešām ir jāiet.
