Sirdij mežonīgi sitoties, manas acis atsprāgst vaļā. Liekas, esmu izdzērusi visus pasaulē eksistējošos enerģijas dzērienus un tagad ķermenis pārdzīvo vislielāko iespējamo enerģijas pārslodzi. Man burtiski liekas, ka tūliņ pārsprāgšu. Es izmisīgi cenšos ieelpot kaut drusku skābekļa, taču plaušās nonāk vien telts smacīgais un pārkarsušais gaiss. Augums kratās kā lēkmes laikā.
Apziņai aizvien atgriežoties reālajā pasaulē, es saprotu, ka kādas rokas spiež mani pie zemes, neļaujot izkustēties. Lai arī teltī ir tumšs, es atpazīstu garās cirtas. Adrenalīnu papildina panika – viņš nedrīkst man atņemt spējas! Es skaļi iekliedzos un ar vienu spēcīgu grūdienu pamanos aizgrūst uzbrucēju tālāk, vienlaicīgi teju izlidojot no telts.
Necik tālu gan es netieku. Ceļi saļogas, un es nokrītu smiltīs, izmisīgi kampjot gaisu un cenšoties noturēt sevi no pilnīgas sabrukšanas. Augums trīc, man cenšoties... ko cenšoties? Vien tagad es saprotu, ko nozīmē notiekošais. Maģija. Tā spraucas uz āru. Es pati spēju sajust cik spēcīga tā ir. Milzīgs kvantums, kurš, bez šaubām, nolīdzinās šo vietu.
Es cieši aizžmiedzu acis, cerībā, ka tas palīdzēs savākties, noturēt maģiju sevī. Bezcerīgi. Tas būtu tas pats, kas mēģināt apstādināt milzīgu akmeni, kurš ripo lejā no kalna. Process ir sācies, es nespēju to apstādināt, lai arī izmisīgi mēģinu.
- Centies noturēties vēl mazliet. – Dominiks kaut kur netālu nokliedzas. Kliegšana ir tieši laikā, jo manās ausīs parādās zvanīšana, kas ir visai droša zīme, ka viss beigsies slikti, ja tūliņ neizlaidīšu visu enerģiju ārā. Skaņas visapkārt kļūst vien par slāpētu fonu, it kā skanētu radio, bet es tam īsti nepievērstu uzmanību.
Mēģinājumos savaldīties mani pirksti, gluži kā meklējot glābšanas riņķi jūrā, ieķeras smiltīs. Es vairs nevaru! Visa seja deg pārpūlē, kāda sviedru lāse nopil smiltīs.
- Domi... – Balss apraujas. Nē, nē, nē, kontrole pārtrūks jebkurā minūtē, es nespēju vairs to noturēt! Sasodīts! Tas tik ļoti sāp!!!
Kad es jau nodomāju – viss, maģiju ir neiespējami saturēt, Dominiks nokliedzas,lai laižu to vaļā. Vēl ne reizi dzīvē neesmu bijusi tik gandarīta par viņa vārdiem. Es pat nenoklausos sakāmo līdz galam, tikko manas smadzenes sadzird vārdu :”Vari...”, es eksplodēju, vienlaicīgi skaļi nokliedzoties.
Enerģija izraujas no ķermeņa ar neticamu ātrumu un spēku, sekunžu laikā pārvēršot apkārtni līdz nepazīšanai. Rodas iespaids, ka šeit ir nokritis kāds meteorīts. Zeme vienkārši... eksplodē. Troksnis ir tik skaļš, ka tas dara fiziskas sāpes. Visur, kur vien sniedzas mans skatiens, zeme uzsprāgst kā balons un uz visām pusēm aizlido iepriekš līdzenā zeme. Koki, krūmi, akmeņi – pilnīgi vienlaga, it viss pakļaujas milzīgajam sprādzienam, uzlidojot desmitiem metru augstu. Tie nav pāris metri, tie ir simtiem metru. Simtiem metru šķietami uzartas zemes.
Pēc laba brīža trokšņi noklust, atstājot aiz sevis milzīgu putekļu kārtu. Arī tā pakāpeniski nosēžas, taču ir skaidrs, ka tam būs nepieciešams laiks. Tas gan netraucē ieraudzīt tuvāk esošo...
No malas varētu šķist, ka sēžu krātera vidū. Es atrodos viszemākajā punktā bedres vidū, bet visapkārt esošā zeme pakāpeniski iet uz augšu.
Liekas neiespējami, ka šo visu izdarīju es... Platība ir milzīga. Lai to izdarītu ar parastiem lauksaimniecības līdzekļiem, mašīnām, būtu nepieciešams nedēļām ilgs darbs.
Joprojām apdullusi es atkrītu uz atpakaļu. Mani vairs neuztrauc tas, ka esmu ģērbta vien īsos pidžamšortos un tie īsti nav piemēroti tamlīdzīgiem apstākļiem. Lai arī ķermenis gandrīz vai kliedz no atvieglojuma par maģijas “izmešanu”, es nespēju pilnvērtīgi aptvert notiekošo. Ausis sāp no iepriekš izjustā skaņas trieciena un apkārtējās skaņas liekas klusas, tik tikko dzirdamas.
Skatiens aizklīst pa labi...
Dominiks. Vīrietis guļ uz sāna, smagi elsojot... Smiltis klāj visu viņa puspliko augumu, skatienam pa daļai nosedzot viņa kājas un vienu roku. Viņš izskatās tik pārguris, it kā būtu strādājis nedēļu no vietas bez pauzēm uz ēšanu vai miegu. Nopētot viņu, es saprotu, ka sprādziens nav nekādi traumējis vīrieti pašu (kas ir visai labi redzams, pateicoties viņa lēmumam gulēt vienos bokseršortos). Ja tas tā būtu, viņš atrastos krietnu gabalu tālāk ar lauztiem kauliem, bez samaņas. Par vēl vienu pierādījumu tam kalpo mūsu mašīna, kura tagad atrodos vismaz 200 metrus tālāk, pa pusei iegrimusi smiltīs. Liela daļa detaļu ir izmētātas pa visu krāteri. Acis atgriežas pie Dominika.
Galvā rodas atskārsme – barjera viņu aizsargāja, tādēļ viņš ir tik pārguris... Atceroties sprādziena spēku, mani pāršalc šausmas. Kā viņš to vispār izcieta?
Par spīti savam šokam, es metos, precīzāk, aizrāpoju līdz viņam, satraukumam pārpildot krūtis. Viņš izskatās tik vājš, ka es to pilnīgi spēju sajust uz savas ādas.
Dominika skatiens brīdi vienkārši bezmērķīgi klejo kaut kur netālu, līdz beidzot nofokusējas uz manis. Pār lūpām nāk vārdi, kurus es nesaklausu, taču pamanos nolasīt. – Mums ir jābēg. Mūs jau meklē. –
