Es atrodos Latvijā, savā mājā... vai vismaz tajā, kas no tās palicis. Viss otrais stāvs ir nobrucis, arī vairums pirmā stāva sienu ir pamatīgi cietušas. Rodas iespaids, ka šeit ir uzsprāgusi granāta, iznīcinot visu, kas man bija tik svarīgs. Visur ir vienas vienīgas drupas. Es, gluži kā pamests kucēns, klejoju starp tām, vienlaicīgi cenšoties noturēt līdzsvaru un meklējot vismaz kaut ko, kas ļautu gūt priekšstatu par notikušo. Virs galvas ir tumši lietus mākoņi, kuri draud jebkurā mirklī atvērties un padarīt šo skatu vēl nožēlojamāku.
- Halk! – Cerīgi iekliedzos, lai arī zinu, ka kaķēna te nav. Krūtis piepilda spēcīgas, negatīvas emocijas un, pats sliktākais, es nezinu kā tās kontrolēt. Manī uzliesmo bailes un bezcerība komplektā ar veselu lērumu papildus jūtu, kuras es pat izšķirt nespēju.
- Viņi visi ir miruši, ja tu domā par to. – Kāda balss nosaka, liekot man pārbiedēti atkāpties, vienlaikus aizķeroties aiz akmens bluķa un nokrītot tieši mājas drupās. Man izdodas piecelties vien no trešā mēģinājuma. Ik katru reizi ķermenis liekas pārāk smags, lai es spētu atgriezties stāvus, un grūž mani atpakaļ pie smagajiem akmeņiem.Kad man tomēr izdodas pieslieties kājās, es ieraugu arī runātāju. No viņa izskata asinis manās dzīslās sastingst. Džonatans. Tas pats dārgais uzvalks, augstprātīgā sejas izteiksme un pielaizītie mati, kuri acīmredzot aug ar neticamu ātrumu, jo tajos nav pat mājiena uz nesenajiem notikumiem manā virtuvē.
Viņam aiz muguras stāv vēl bariņš magu, taču es nepievēršu viņiem īpašu uzmanību. Apveidi liekas tāli un mazsvarīgi.
Man tiem nav laika. Es pārbiedēti kāpjos atpakaļ, lieliski apzinādamās, ka šajā drupās es drīzāk pati nokritīšu un nolauzīšu sev kaklu, nekā varēšu aizsargāties. Pašas domas gan tūliņ to izlabo: ”Tu redzēji to baru ar magiem? Tu jau vari apdomāt savus pēdējos vārdus”.
- Kas ir miruši? – Jautāju. Skatiens ne uz mirkli neatraujas no Džonatana. Vīrietis soļo pa priekšu magu grupiņai, skaidri norādot uz savu līdera lomu. Acis, kurais ir tik līdzīgas aukstajām, pelēkajām debesīm virs galvas, uzdzen vēl lielākas bailes.
- Visi. – Dominika brālis nosaka. Man beidzot izdodas tikt ārā no drupām un nostāties uz baltu putekļu klātās zemes. Īpašu mierinājumu gan tas nesniedz. Viņi ir pavisam tuvu. Džonatans lēniem, nesteidzīgiem soļiem aizvien tuvojas, izbaudīdams manas bailes. – Tava māte, tavs tēvs, tava draudzenīte un pat tas mazais mutants ar divām astēm. Viņi visi ir miruši. –
Pret pašas gribu spēki izzūd no ķermeņa, it kā kāds tos izsūktu no manis. Kājas kļūst nodevīgi vājas, tik tikko spējīgas noturēt mani stāvus. Elpas ir pavērtas, it kā es nekādi nespētu ieelpot pietiekami skābekļa. Tā arī ir. Es jūtu, ka esmu tuvu smakšanai. Kā vēloties papildināt manas ciešanas, mugura atduras pret žogu. Atkāpšanās ceļš ir beidzies.
Džonatana sejā parādās pašpārliecināts, uzvarošs smaids, kurš liek ceļiem saļodzīties. Ja manu augumu daļēji nebalstītu žogs, es jau būtu sabrukusi uz zemes kā maza nelaimes čupiņa. Es nekad neesmu bijusi no tām, kas viegli padodas, taču tagad es... nevaru. Esmu viena pret vismaz astoņiem magiem, krietni prasmīgākiem magiem.
- Tavs mīļotais tevi neizglābs. Šoreiz nē. – Teitu klana atvase auksti izdveš, noliecot galvu uz sānu neslēptā apmierinājumā ar manu izmisumu. Tas dara man sāpes – būt tik vājai.
- Dominik, vai tu mums nepalīdzēsi? – Džonatans mazliet skaļāk jautā un pakāpjas mazliet pa labi, sniedzot vietu...
Mana elpa apraujas. No magu rindām izsoļo apveids, kura tur iepriekš pilnīgi noteikti nebija. Ejot garām, es pat viņu neatpazītu, tik ļoti viņš ir mainījies. Ierasto apģērbu ir nomainījis uzvalks, identisks tam, kuru nēsā Džonatans. Garie mati ir kārtīgi atglauzti uz atpakaļ. Brūnās acis, kuras man viemēr tik ļoti patikušas, ir kļuvušas tumšākas un bezemocionālākas. Tās vēro mani ar to pašu mirušo izteiksmi, kuru var redzēt viņa brāļa sejā. Abu līdzība mani izbiedē vien mazliet mazāk par nazi Dominika rokās. Es jau biju to redzējusi ķīniešu vizītes laikā, kad mags ar to pārgrieza visu triju uzbrucēju plaukstas.
Vīrietis atstāj pārējos sev aiz muguras un nostājas man iepretim, ne vairāk kā metra attālumā. Es vienmēr esmu bijusi īsāka par viņu, taču līdz šim neesmu jutusies maza un bezspēcīga. Tagad rodas iespaids, ka esmu iedzīta zemē, nespēju pat pakustēties. Dominiks… viņš taču ir manā pusē. Kāpēc vīrietis uzvedas tik dīvaini?
Kā izlasījis manas domas (kas ir visai iespējams), vīrietis ierunājas saltā, asā balsī. – Tu taču nedomāji, ka es tā vienkārši nolēmu tevi aizsargāt, riskēt ar savu dzīvību, lai tu varētu turpināt savu bezjēdzīgo eksistenci? –
Es neko neatbildu. Viņa vārdi ir precīzi kā bultas. Visu šo laiku manī cīnījās divi pretspēki. Prāts teica, ka Dominikam kaut kas ir aiz ādas, tamlīdzīga palīdzība ir neloģiska, taču sirds kopā ar nesen atklāto intuīciju sacīja, ka viss ir kārtībā, viņš man neko nenodarīs. Šobrīd esmu gatava iekaustīt pati sevi par tamlīdzīgu naivumu un pakļaušanos emocijām, ne loģiskiem spriedumiem.
Pilnīgi negaidīti, Dominiks satver manu plaukstu savējā. Tvēriens ir tik spēcīgs, ka dara sāpes. Vēl jo vairāk, viņa pirksti ir ledaini, it kā mani turētu ledus skulptūra, ne cilvēks.
Šajā brīdī mans snauduļojošais dzīvotspars atmostas.
- Atlaid mani! – Nokliedzos un sāku mežonīgi rauties prom. Es jūtu, ka kaut ko daru, taču īsti nekontrolēju to. Locekļi ir smagi un neveikli, katra kustība neciešami lēna.
Pats mags parauj mani uz savu pusi, un spēku nevienlīdzība liek man teju uzkrist viņam virsū. Naža gals aizķer krekla malu un apskrāpē sānu, taču es to tik tikko manu. Ja es tūliņ netikšu prom, mani gaida krietni lielāki zaudējumi.
- Jo vairāk tu pretosies, jo sāpīgāka būs tava nāve. – Kāda balss nosaka. Ir vajadzīgs laiks, lai es vispār apjaustu, ka runātājs joprojām ir Dominiks, vienkārši viņš ir savādāks – aukstāks, bezjūtīgāks, ļaunāks.
Spēcīgās emocijas traucē koncentrēties, es nespēju izveidot pat mazu uguns dzirksti, lai arī iepriekš tas šķita neiedomājami viegli, es to darīju gandrīz vai bez piepūles. Tagad es vien izmisīgi turpinu rauties prom, kliegdama pēc palīdzības. Kāpēc neviens no kaimiņiem neko nav manījis? Kāpēc neviens neizsauc policiju?
- Tu esi viena, Talija. Pilnīgi viena. – Dominiks nosaka, no tiesas izbaudīdams šo brīdi, kad es atrodos viņa skavās, bezspēcīga. Kaut kur tālā prāta nostūrī es uzdodu jautājumu: ”Kādēļ viņš mani nosauca par Taliju?”, taču situācija neļauj atvēlēt kaut brīdi.
Brīdis un magam izdodas cieši piespiest mani žogam. Es nespēju pat pilnvērtīgi ievilkt elpu, nerunājot jau par kustēšanos. Spēcīgas, neciešamas sāpes caurstrāvo manu roku, kad naža spals pārgriež manu plaukstu. Dominiks pieliek visu savu spēku, lai iedzītu nazi pēc iespējas dziļāk. Tas tik ļoti sāp, ka es sāku kliegt, nespējot apstāties vai nomierināties. Asaras aumaļām sāk tecēt gar vaigiem. Kā tas ir iespējams? Kā gan Dominiks, vienīgais, kuram es uzticējos, varēja to izdarīt!?
