Tālākais ceļs pagāja par brīnumu mierīgi. Mēs piestājām benzīntankā, pabarojām sevi un mašīnu, lai pēc tam dotos tālāk un šķērsotu Izraēlas robežu. Dominiks izvēlējās kādu nomaļāku ceļu, kuru apsargāja vien divi sargi. Bez īpašām problēmām vīrietim izdevās viņus pārliecināt, ka mums ir nepieciešamie dokumenti, un mēs tikām ielaisti Libānā. Lai arī mēs braucām jau tuvāk vakarpusei, es tomēr spēju sazīmēt visai lielu skaitu nobrukušu ēku vai joprojām saglabājušās sienas ar skaidri izšķiramām ložu pēdām tajās.
Es jutos teju atvieglota, ka Dominiks noignorēja to pilsētu, kurai braucām cauri, un apstādināja mašīnu nekurienes vidū, kādā nomaļā, pa pusei aizauguša lauku ceļa malā. Skaļi gan es teicu ko citu.
- Tev bija iespēja jau stundu atpakaļ apstāties tajā pilsētā un iegādāties kādu lētu viesnīcas numuriņu, bet tā vietā tu nolēmi atbraukt šurp un pabarot ērces? –
Vīrietis izvelk no mašīnas bagāžnieka telts piederumus un nomet tos uz zemes. Tam seko guļammaisi un vēl viena soma, kurā, šķiet, atrodas apģērbs.
- Pirmkārt, tu gulēsi teltī, ne zālē. Tavā vietā es vairāk uztrauktos par čūskām, kuru te ir pieklājīgs daudzums. Otrkārt, tev atlika ieraudzīt vienu celtni tajā pilsētā, lai es saprastu, ka tava psihe tam nav gatava. –
Es saraucu pieri. Mana psihe nav...
- Tu atkal līdi manā galvā!? – Aizkaitināti iesaucos. Ja šobrīd mēs atrastos pilsētā, cilvēki noteikti atskatītos, bet tagad par skatītājiem kalpo vien sienāži. Es noignorēju domu par čūskām. Ja es ieraudzīšu kādu no tām... mani sadzirdēs pat Salvadoru klans.
Dominiks beidzot liek mierā mašīnu un ņemas celt telti. Spriežot pēc pašpārliecinātajām kustībām, tamlīdzīga celošana viņam nav nekas jauns.
- Es līdīšu tavā galvā tik ilgi, cik ļausi to darīt. –
Man nākas iekosties lūpā, lai nesāktu skaļi klaigāt.
- Ja tu vēl nesaprati, es tev neesmu devusi tādu atļauju. – Izdvešu. – Tāpēc vācies ārā no manām smadzenēm. Es ciemiņus nepieņemu. –
Ir jau tumšs, virs galvas redzās zvaigznes, tādēļ es nevaru būt droša par redzētā patiesumu, taču varu apzvērēt, ka Dominiks nosmīn.
- Ja tu nepieņem ciemiņus, tad aizslēdz durvis. –
Āzis! Kāpēc viņš nevar vienkārši respektēt manu vēlmi paturēt savas domas noslēpumā? Es taču neesmu nekāds ģēnijs, lai tik ātri apgūtu sava prāta norobežošanu! Vīrietis pats bija teicis, ka mentālā maģija padodas ļoti mazam cilvēku skaitam un man, kā Salvadoru maģijas nēsātājai, nav noslieces uz to.
- Kad ieradīsies Teiti, šī spēja būs ļoti nozīmīga. Labāk, lai es tagad uzzinu visus tavus noslēpumus, nekā viņi vēlāk izmanto tavu mentālo neaizsargātību pret tevi pašu. - Dominiks nosaka, jau gandrīz pabeigdams telts “būvēšanu”.
Jā, protams, viņa vārdos ir daļa loģikas, taču tas joprojām ir biedējoši un mulsinoši. Man ir 17 gadi un jebkuram ir skaidrs, ka šādā vecumā galvā jaucas ļoti... interesantas domas. Dalīt tās ar kādu, it īpaši Dominiku, ir pēdējais, ko vēlos.
- Padod guļammaisus. – Vīrietis nevērīgi nosaka, stiprinādams pēdējo telts stūri pie zemes, it kā tā varētu kaut kādā veidā aizlidot. Es pametu magam divus guļammaisus. Pēc pieredzes tēva mājā, es stingri uzstāju uz diviem atsevišķiem guļammaisiem, lai man būtu grūtāk miegā apskaut viņu. Ideāli būtu iegādāties kādu mīksto mantiņu, kuru apskaut, taču es nu netaisos to teikt skaļi.
- Man tev nopirkt rotaļu lācīti vai zilonīti? – Dominiks pēkšņi jautā. Labu brīdi es pat nesaprotu kāda velna pēc viņš sācis par to runāt, bet, kad tas tomēr notiek, dusmas strauji atgriežas.
- Vācies ārā no manas galvas! –
Vīrieša galva parādās no telts dziļumiem, un viņš jau atkal iztaisnojas pilnā augumā. Man tiek uzjautrināts skatiens. – Liec man to izdarīt. –
Galvu caurstrāvo vesela virkne sulīgu epitetu, tomēr es dodu priekšroku fiziskam skaidrojumam – es saķeru somu ar apģērbu un iemetu ar to Dominikam. Skaidra lieta, ka viņam par to ne silts, ne auksts, bet vismaz man pašai no tā kļūst pavisam drusku vieglāk.
Mags saķer lidojošo priekšmetu pirms tas paspēj izdarīt jebkādu skādi. – Paldies, ka padevi. –
- Lai tev nenāktos līst manā galvā, es pateikšu skaļi – tu esi stulbenis. – Īgni nosaku.
Dominiks nomet sporta somu uz zemes un bez jebkāda brīdinājuma novelk kreklu, atsedzot nakts tumsai muskuļotu torsu. Mans pirmais instinkts liek novērsties un nosarkt, par ko es tūliņ sevi norāju. Talija, es zinu, ka tu reti atrodies vienatnē ar pretējā dzimuma pārstāvjiem, bet centies neizskatīties tik bailīga. Vairums gadījumu viņi nekož. Viņš taču neģērbsies nost tālāk...?
- Pievaldi domas, jaunā dāma. – Vīrietis izdveš, tik tikko valdīdams smieklus. Izskatās, ka viņš no tiesas izbauda manu mulsumu. Mags, protams, nesaka to skaļi, bet tas arī nav vajadzīgs. Ja tāds ir plāns manis apmācīšanai, tad tas ir visnecilvēcīgākais no visiem viņa plāniem. Labāk es lidošu reizi no reizes kaktusos, nekā patstāvīgi zināšu, ka manas domas tiek nolasītas.
Tumsā ir skaidri saklausāma šortu rāvējslēdzēja atvēršanās, un šoreiz es tik tiešām izdaru to, ko Dominiks tik ļoti vēlas – pamēģinu nobloķēt savu prātu, uzbūvēt ap to neredzamu sienu. Kā jau tas bieži ir noticis arī iepriekš, spējas nostrādā mazliet savādāk un ap mani izveidojas tas pats vairogs, kurš tiek izmantots, lai atvairītu tik ikdienišķas lietas kā lidojošas uguns bumbas.
- Joprojām dzirdu. – Pusplikais siluets nosaka, pirms beidzot pazust teltī. Es izpūšu gaisu, kuru neviļus biju aizturējusi. Rebeka visai bieži bija mani nogādājusi situācijās, kad apkārt ir vesela čupa ar pievilcīga izskata puišiem, taču agrāk man visai labi padevās viņu ignorēšana. Tagad tas “puisis” ir 33 gadus vecs mags ar šausmīgu raksturu. Pēc idejas, tam būtu jābūt vieglāk.
Kā atgādinot par sevi, Dominiks demonstratīvi noklepojas.
Jā, jā, es zinu, ka tu klausies, vecais āzi. Ej gulēt un nekaitini mani! Tagad es izmantošu šo metodi, lai tevi aplietu ar pārmetumiem un “glaimojošiem” vārdiem. Paskatīsimies, kurš ātrāk padosies!
Klusums. Nekādas reakcijas. Atliek vien cerēt, ka viņš klausās, jo man ir ko teikt!
Visu to laiku, kuru es pārvilku savu ikdienas apģērbu pret pidžamu, es visiem iespējamiem veidiem lamāju Dominiku. Skaidra lieta, ka es nevarēšu to darīt bez mitas, domas nav iespējams kontrolēt patstāvīgi, bet vismaz tagad man ir šis prieks. Kā liels šāda paņēmiena pluss nāk atskārsme, ka arī pārmest par to nevar – neviens nelika viņam lasīt manas domas, pats vainīgs.
Ar visai pacilātu garastāvokli es ielienu teltī, savā guļammaisā un, lai arī pavadīju visu dienu ceļā, periodiski guļot,ieslīgu miega valstībā visai ātri. Šoreiz gan miega valstību aizvieto murgu valstība.
