local-stats-pixel fb-conv-api

Svešs mantojums | 400

- Es nesaprotu. – Tēvs jau kuro reizi atkārto, nelaimīgu skatienu vērojot manu ceļa somu. – Viss taču bija superīgi. Vai mēs kaut ko izdarījām nepareizi? Tādēļ jūs tik pēkšņi nolēmāt laisties lapās no mums? –

Es iekšēji novaidos. Arī es biju cerējusi vēl uz kādu laiciņu kopā ar tēvu. Ja neskaitīt patstāvīgo nepieciešamību melot, iespēja iepazīt viņu no jauna man likās brīnišķīga. Šajā īsajā laika posmā es iepazinu savu tēvu labāk, nekā jebkad esmu zinājusi māti. Braukt prom ir pēdējais, ko man šobrīd gribas, tomēr citi varianti man netiek sniegti.

- Nē, es taču jau teicu. Tā nav tava vaina. – Mierinoši izdvešu. – Vienkārši mēs sajaucām biļešu datumus un vien tagad sapratām, ka šodien ir lidojums. –

Es zinu, esmu slikta mele, bet labāk tā, nekā neteikt neko un dzīvot ar domu, ka tēvs sevi vaino mūsu aizbraukšanā. Pat man, nepārāk labam stratēģim, ir jāatzīst bīstamība uzkavēties šeit kaut sekundi ilgāk. Ja magi mūs atradīs šeit... teiksim tā, klāsies plāni ne tikai man un Dominikam.

Tēvs saprotoši pamāj, taču acīs ir skaidri lasāms, ka pēkšņās ziņas viņu apbēdina. Tas vienlaicīgi sasilda sirdi un piepilda krūtis ar svinu. Par spīti manām šaubām, tēvam es joprojām esmu svarīga. Mana aizbraukšana sagādā viņam sāpes, kas nevar nesagādāt sāpes arī man.

- Nu labi. – Viņš nosaka, atgūdams kontroli pār savām emocijām. Uz lūpām parādās viegls smaids. – Veiksmīgu ceļu. Neaizmirstiet vēlāk sazināties ar mums un pateikt kāzu datumu. –

Oh, paldies, tēt, ka šādā brīdi atgādināji par tām muļķīgajām kāzām.

- Obligāti. – Dominiks nosaka, paceldams manu pustukšo ceļasomu. Mags visiem spēkiem cenšas slēpt savu nepacietību un vēlmi mesties ārā no mājas šajā pašā sekundē, taču šoreiz, pārmaiņas pēc, viņam tas īpaši nepadodas. Brīvās rokas pirksti nervozi raustās.

- Līdz tikšanās, sīkie. – Tēvs nosaka, pirms apskaut mani. Ar šo šķietami mazsvarīgo darbību pietiek, lai es sajustu asaras dedzinām acis. Man nākas tās aizvērt, lai nesāktu bimbāt kā mazs bērns. Mana dzīve... es vairs neesmu droša, ka jebkad vēl redzēšu tēvu, Danu vai Jusefu. Iespējams, es vairs nekad neredzēšu māti, Halku vai Rebeku. Kuru es cenšos piemānīt? Es neesmu nekāds supervaronis, lai vienmēr izvairītos no nāves...

Negribīgi, tomēr es atraisos un viegli uzsmaidu tēvam, pielikdama visas pūles sevis kontrolēšanai. Es neesmu no raudulīgajām, taču šobrīd emocijas ir atradušas ceļu pie manām asarām.

Tēvs apskauj arī Dominiku, kas ir pat mazliet smieklīgi. Ir skaidri redzams, ka mags nav radis pie tamlīdzīga kontakta, tādēļ apskāviens iznāk visai neveikls. Rodas iespaids, ka viņš visiem iespējamiem paņēmieniem cenšas nepieskarties manam tēvam. Ja viņš to arī ievēro, tad nedod zināt.

Tam seko krietni īsāki apskāvieni Danai un Jusefam. Mazais puika satver manu plaukstu ar saviem mazajiem pirkstiņiem un nošūpo to pa labi, pa kreisi, vienlaicīgi smaidot. – Es jūs gaidīšu! –

Arī uz manām lūpām parādās smaids. Es neesmu liela bērnu fane, taču pat man ir jāatzīst, ka puika ir neiedomājami piemīlīgs un izaugot kļūs par ļoti skaistu vīrieti. – Es arī gaidīšu iespēju atkal tevi satikt. –

- Mums jāsteidzas uz lidostu, piedodiet. – Dominiks pārtrauc manu smaidu apmaiņu ar pusbrāli. Es apslāpēju instinktu, kurš liek iebliezt vīrietim pa galvu, un uzmanīgi atsvabinu savu roku no Jusefa tvēriena.

- Atā! – Nosaku, skolotājam jau atrodoties uz sliekšņa.

- Uz redzīti, balodīši! – Tēvs iesaucas, liekot man tik tikko manāmi nošūpot galvu. Es, protams, ļoti mīlu savu tēvu, bet tad, kad man parādīsies īsts līgavainis, es uzreiz došu zināt, ka nekāda veida mīļvārdiņi nav pieņemami.

Pēc brīža durvis aizveras un acumirklī iestājas klusums. Visapkārt trokšņo iela, taču ne es, ne Dominiks nebilst ne vārdu. Tas arī nav nepieciešams. Šī, iespējams, bija pēdējā reize, kad redzēju savu tēvu...

Mēs izsoļojam pa sētas vārtiņiem un ceļa malā mūs jau sagaida mašīna. Es saraucu pieri un apstājos tās priekšā. Tā ir parasta ģimenes mašīna, ar jau redzamām lietošanas pēdām un Izraēlā tik izplatīto balto krāsojumu.

- Vai tu pēkšņi bankrotēji un nevarēji iegādāties kaut ko... pievilcīgāku? – Jautāju.

Dominiks klusējot atver bagāžnieku un pievieno manu somu vēl trim. Kamēr es sēdēju mājā un centos saņemt drosmi, lai pavēstītu tēvam par mūsu aizbraukšanu, skolotājs paspēja iegādāties mašīnu, ēdienu, teltis, pirmās nepieciešamības lietas un apģērbu. Un tas viss – divās stundās. Skaļi, protams, es to neteikšu, bet tas ir iespaidīgs laiks.

- Tāda mašīna nepievērsīs uzmanību. – Vīrietis nosaka un aizcērt bagāžnieku, pirms iesēsties šofera vietā. Es iekrītu aizmugurējos sēdekļos. Vismaz es, atšķirībā no viņa, varēšu ceļā pagulēt.

– Ja tā saplīsīs ceļa vidū, tā pat ļoti pievērsīs uzmanību. – Nokomentēju, taču neņemos strīdēties tālāk.

Acis pievēršas mājai, precīzāk, žogam, kurš to apņem un gandrīz visā pilnībā slēpj no apkārtējo skatieniem. Šeit esmu pavadījusi savas dzīves bezrūpīgāko laiku – bērnību, visas tās vasaras, kad vecāki šurp brauca atpūsties. Bezgalīgas izklaides, silts laiks un jūra – ko gan vairāk varēja vēlēties?

Dominiks iedarbina dzinēju un pēc brīža mašīna izkustas, aizvien attālinot mani no manas bērnības.

- Es ceru, ka kādreiz vēlreiz ieraudzīšu tevi... – Nomurminu tik klusi, ka pati tik tikko saklausu vārdus.

57 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000