Pēc neilga laika posma mēs nonākam līdz jau zināmajai kaktusu audzei. Lai arī gājiens aizņēma ne vairāk par 3 minūtēm, to laikā es sasvīdu vairāk nekā visās šeit pavadītajās dienās kopsummā. Es visiem spēkiem centos izlikties mierīga, taču varu saderēt, ka man tas īpaši neizdevās. Pilnīgi nereālistiski mans skatiens bija pievērsts tikai un vienīgi ietvei, it kā apkārtējā pasaule neeksistētu. Varu derēt, ka Dominiks nespēja vien beigt priecāties par to, ka es pirmo reizi dzīvē netarkšķu. Vīrietis, atšķirībā no manis, izkatījās mierīgs. Par to, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu, norādīja vien periodiskā pieres saraukšana, kura, kā jau es paspēju ievērot, liecināja par mentālās maģijas pielietošanu.
Mūsu gājiens beidzas turpat, kur parasti – audzes vidū, kur kaktusi ir izvietoti ik pēc 4-5 metriem, tādējādi netraucējot mums trenēties, tomēr paslēpjot no ziņkārīgiem skatieniem.
Dominiks apstājas un skaļi nopūšas, vienlaicīgi noliecot galvu uz leju. Brīdi valda klusums, tad viņš strauji novicina roku un netālu esošā 3 kaktusu grupiņa aizlido prom, it kā tāda lieta kā saknes nemaz neeksistētu. Skatienam paveras...
Savā galvā es biju iedomājusies magu, kurš izskatītos tāpat kā plikpaurainais Gabriela slepkava vai vismaz kādu, kura saltais skatiens biedētu tikpat ļoti kā Džonatana. Neko no tā es nesaņemu.
Tas ir... puika. Ne vecāks par 16 gadiem. Es nekad dzīvē nepateiktu, ka manā priekšā stāv mags – viņš ir pārāk... ikdienišķš. Tā izskatās vairums viņa vecuma pusaudžu – īsi un tievi, kreklos ar datorspēļu varoņiem, īsiem matiem, kuri tomēr pamanās nepaklausīgi spuroties uz visām pusēm. Puika nav tik bāls kā Džonatans, taču arī līdz Dominika vai vismaz manam ādas tonim viņam ir tāls ceļš ejams. Sejā vīd slikti slēptas šausmas. Viņš ir pārbijies. Spriežot pēc zilo acu skatiena – biedē viņu Dominiks, ne es. Ņemot vērā, ka sekundi atpakaļ tas trakais izrāva no zemes trīs kaktusus puikas acu priekšā, es nespēju viņu vainot. Dažreiz Dominiks biedē pat mani.
- Teits? – Skolotājs jautā, draudošā gaitā sākdams tuvoties pārbiedētajam spiegam. Viņa acis ieplešas un no kalsnajiem pirkstiem izraujas...
Tagad man ir skaidrs ko Dominiks bija domājis ar vārdiem :”Tava vecuma magi parasti ir tik tikko spējīgi izmantot maģiju”. Par mēģinājumu aizsargāties liecina vien tik tikko saskatāma ūdens strūkliņa, kas vienkārši ar skaļu “plakš” nokrīt uz sausajām smiltīm, iekrāsojot tās tumšākas.
- Tev nāksies izdomāt kaut ko citu, lai mani nobiedētu. Pagaidām tas tikai smīdina. – Dominiks nosaka, pirms saķert puišeli aiz melnā krekla apkakles.
- Kas tevi atsūtīja!? – Vīrietis jautā, pielietodams to “armijas virsnieka” balsi, kura parasti biedē visus karevijus. Pat es saraujos no pēkšņās tonalitātes maiņas. Katrā ziņā tas nostrādā un Teitu spiega sejas izteiksme acumirklī pāriet no stadijas “pārbijies” uz “ir viena soļa attālumā no pieslapinātām biksēm”.
- Henrijs Kamerons Teits, viņš pavēlēja pārbaudīt vairākas tavas iespējamās atrašanās vietas! – Viņš nosaka, savā balsī ietverdams neizteiktu lūgumu sevi atlaist. Dominikam tas pat prātā nenāk.
- Kāpēc viņi aizsūtīja tevi? – Vīrietis jautā, vēl ciešāk satverdams kreklu. Vēl mazliet un viņa kājas atrausies no zemes, kas, kā jau var nojaust, nenāks par labu veselībai. Mani piepilda pašai neizprotamas bailes par spiega dzīvību. Puika izskatās pavisam jauns un nespējīgs paveikt ko sliktu... Man sāp pat no domas, ka Dominiks varētu viņam kaut ko nodarīt. – Teiti nekad nesūta bērnus tamlīdzīgos uzdevumos, ja vien viņi... –
Vīrieša skatienu piesaista kaut kas uz puiša kakla. Ziņkārības vadīta es piesoļoju tuvāk un ieraugu maga zīmi. Es īsti nezinu kā tās tiek tulkotas, taču skaidri spēju saprast, ka augšējā un apakšējā daļa atšķiras. Pie tāda secinājuma nonāk arī Dominiks.
- Izskatās, ka tavai mātei patika blandīties apkārt, ko? – Viņš izaicinošā tonī jautā, liekot puišelim kaunīgi noliekt galvu un pirmo reizi visas sarunas laikā likties mierā ar mēģinājumiem izrauties. Es nesaprotoši saraucu pieri. Un kas par to, ka viņa tēvs ir no cita klana? Dominiks bija stāstījis, ka reti var sastapt “tīrasiņu” kāda klana magu, vairums gadījumu sievietes pārvietojās no viena klana citā, tā bija normāla parādība it visur... izņemot Britu salas.
Tagad es atceros – Teiti bija tie, kuri stingri aizliedza attiecības ar citu klanu pārstāvjiem. Viņi slēdza laulības tikai starp savējiem. Ņemot vērā, ka viņu ir vien mazliet vairāk par simtu, tas noveda pie vāju un bieži vien slimu bērnu dzimšanas.
- Kā tevi sauc? – Dominika balss mazliet atmaigst, taču saglabājas nemainīgi stingra. Liekas, viņš beidzot atzina, ka puišelis nav bīstams.
- Fins. – Klusa balstiņa atbild.
- Fin, vai tu jau noziņoji pārējiem par mūsu atrašanās vietu? –
Puika iekožas lūpā un labu brīdi klusē, kā izvērtējot savas iespējas.
- Ja tu samelosi, es to uzreiz sapratīšu. – Mags brīdinoši nosaka.
- Nē. –
Mani pleci acumirklī atslābst. Vismaz esmu droša, ka šobrīd mums uz pēdām nemin vēl kāds traks angļu trio.
- Tas nozīmē, ka vēl kādu laiciņu esam drošībā, vai ne? – Cerīgi jautāju, liekot Finam pacelt skatienu pret mani. Acīs pavīd kas līdzīgs žēlumam. Tas liek man acumirklī saspringt. Puika izskatās visai nevainīgs, pat labsirdīgs, neskatoties uz to, no kura klana viņš nāk. Tas, savukārt, liek man saprast, ka žēlumu viņš jūt ne tādēļ, ka ir izgāzies savā misijā. Nē, tas ir žēlums pret mani.
Arī Dominiks to mana, tādēļ spēcīgi sapurina kaulaino pusaudzi. – Ko tu zini? –
Fins paceļ skatienu pret savu turētāju – pirmo reizi kopš šīs “aizraujošās” sarunas sākuma.
- Tavs tēvs izslēdza tevi no klana un atzina, ka tu esi nepiederīgais mags. Tagad visi ir par to informēti un... –
Nepieciešamības pabeigt teikumu nav. Mums visiem ir skaidrs, ko tas nozīmē. Ir sākusies medīšana. Mēs esam divi magi ārpus likuma. Mēs esam medījums, kuru visi vēlas noķert.
Dominiks aizkaitināti sakož zobus un nošūpo galvu. – Cik sen viņš to paziņoja? –
- Vakar. –
Vīrieša emocijas ir grūti nolasīt, kā jau vienmēr. Es tādā brīdī justos šausmīgi – pašas ģimene atteicās no manis, taču Dominiks, šķiet, to pat gaidīja. Skatienā nav lasāms pārsteigums vai šoks. Tas uzdzen zosādu.
Mags atkal pievēršas Finam, acīs vīdam aprēķinam. Uzreiz ir skaidrs – viņš mēģina saprast, ko darīt ar puišeli.
- Tu taču viņu... nenogalināsi, vai ne? – Satraukti jautāju. Dominiks neuzmet man ne skatienu.
- Nē, viņam nav 18. –
Šāda atbilde nav gluži tas, ko vēlējos dzirdēt, taču tā sniedz atvieglojumu. Fins paliks dzīvajos. Manas cilvēcīgās smadzenes gan joprojām nespēj pieņemt to faktu, ka cilvēka lēmumu ietekmē upura vecums. Ja viņam būtu 18, Dominiks viņu nogalinātu?
- Ko tad? –
Vīrietis saspringti sakož lūpas.
- Fin, kā klanā pret tevi attiecas? –
Šāds jautājums pārsteidz gan mani, gan puiku nesagatavotu.
- Kā... attiecas? – Viņš pārjautā, it kā neticētu savām ausīm.
- Nekaitini mani. Sniedz atbildi. – Dominiks nikni pavēl, paaugstinot balsi.
Fins saspringti norij siekalas. – Viņi... ir neiecietīgi, jo mans tēvs ir Dementjevs. Viņi cenšas mani iznīdēt ārā no klana. –
Dementjevi... Tāds bija krievu klana nosaukums.
Mags pamāj, tad strauji atlaiž krekla malu, lai tā vietā saķertu puiku aiz pleciem un pagrieztu pret sevi. Brūnās acis cieši uzlūko Fina zilās. – Tu zini, kur atrodas Krievijas klans? –
Apstiprinošs mājiens.
– Tu aizmirsīsi visu, kas te notika. Tu aizmirsīsi, ka vispār mūs redzēji. Tu dosies uz Krieviju pie sava tēva.
Es fiziski sajūtu kā puisis padodas Dominika ietekmei. Acis uz brīdi kļūst stiklainas.
- Mums ir jāiet. – Vīrietis nosaka, atlaizdams pusaudzi un uzlūkodams mani. Šajā skatienā es skaidri sajūtu viņa gatavību kaujai. Mags negaida, ka mēs tā vienkārši aizbēgsim un mūs neviens neatradīs, taču viņš arī netaisās tik viegli padoties. Es piekrītoši pamāju.
