- Būsim vēlu, negaidiet mūs! – Nokliedzos, pirms aizvērt ārdurvis un sekot Dominikam, kurš jau ir ticis līdz sētas vārtiem. Vīrietis ir ģērbies neierasti vienkārši, ja salīdzināt šo ietērpu ar to, kuru biju radusi redzēt skolas laikā. Tagad viņš ir uzvilcis vien šortus līdz ceļiem un armijas krāsas kreklu, kurš atsedz rokas un uz tām esošos tetovējumus. Tie pārklāj abas rokas sākot no plaukstas locītavām un beidzot ar elkoņiem. Es nespēju neiedomāties par to, cik to esamība ir pretstatā ar manu iespaidu par viņu. Varbūt Dominiks neizskatās kā anglis, bet viņš uzvedas tā – pieklājīgs (ar visiem, izņemot mani), disciplinēts, noslēgts, stingrs. Reti var atrast cilvēkus, kuri ir apveltīti ar šīm īpašībām un tomēr nēsā uz savas ādas tetovējumus. Tas vairāk izskatās pēc protesta veida. Varbūt Dominiks tā centās pierādīt savai ģimenei, ka nav tāds kā viņi?
- Kusties veicīgāk. – Vīrietis aizkaitināti norej, manījis, ka esmu apstājusies pie ārdurvīm. Es nopūšos un sekoju viņam. Vasaras laikā Izraēlā labāk no mājas nerādīties līdz pat sešiem vakarā, ja nav vēlmes izcepties. Oktobrī apstākļi ir savādāki – mēs esam pametuši tēva māju divos pa dienu un saule mūs apdāvina vien ar patīkamu siltumu un vieglu vējiņu.
Izsoļojuši uz ielas, es uzreiz dodos jau zināmajā virzienā līdz kaktusu audzei. Dominiks jau atkal mani centīsies nogalināt. Tieši šī iemesla dēļ es kustos krietni lēnāk nekā to darītu citos apstākļos. Mani nepamet paranoja, ka kādu dienu es nespēšu izpildīt prasīto un mags izdedzinās man pierē caurumu.
- Zini, mani māc pamatotas aizdomas, ka magi mani nemeklēs, ja es būšu mirusi. – Nomurminu pietiekami klusi, lai neviens izņemot Dominiku nedzirdētu. Garām paiet grupiņa pusaudžu, kura aizrautīgi spriedelē ivritā, vienlaicīgi smejoties pa visu ielu. Viena meitene ir melnādainā, otrai ir visai tumsnēja āda komplektā ar mazām bizītēm pa visu galvu, bet trešā uz viņu fona izskatās neiedomājami bāla. Latvijā neko tamlīdzīgu neieraudzīsi, bet Izraēlā tā ir pierasta lieta.
Dominiks klusējot paiet garām meitenēm un pieliecas mazliet tuvāk, lai vārdus dzirdētu tikai es. – Mani māc pamatotas aizdomas, ka tu būsi mirusi tikko sastapsies ar kādu magu. –
Es nobolu acis. Paldies par ticību maniem spēkiem, ko lai vēl saka.
- Tāpēc man ir personīgais miesassargs. – Sarkastiski attraucu, izpelnoties iznīcinošu skatienu savā adresē.
- Šobrīd es esmu vienīgais iemesls kādēļ mums neuzbrūk visi magi pēc kārtas. Es esmu Teitu klana loceklis un augsti godājamas ģimenes atvase. Uzbrukt man nozīmē uzbrukt visam klanam. Daudzi vienkārši neriskē to darīt. –
“Neaizmirsīsim arī to faktu, ka tu cīnies kā Dievs,” prātā piebilstu, taču nesaku to skaļi. Viņa ego es pilnīgi noteikti nebarošu.
Dominiks negaidīti apstājas. Kad es pagriežos, lai jautātu, kas vainas, vīrietis ar sarauktu pieri veras trotuārā.
- Kas... –
Es tieku pārtraukta. Mags paceļ skatienu un, it kā nekas nebūtu noticis, sāk soļot tālāk. Kā to saprast?
- Kas... –
Jau otro reizi Dominiks neļauj pateikt teikumu līdz galam.
- Viss kārtībā, ejam tālāk. – Viņš nosaka pārspīlēti līdzenā balsī. Joprojām apmulsusi, es pievienojos viņam.
Nākamie vārdi izskan krietni klusāk, es tos tik tikko sadzirdu, taču tie liek acumirklī asinīm dzīslās sastingt.
– Mūs izspiego mags. Uzvedies mierīgi, es visu kontrolēju. –
