local-stats-pixel fb-conv-api

Svešs mantojums | 370

Uz dažām dienām mana dzīve beidzot ienāk mierīgās sliedēs. Par mierīgām sliedēm es saucu stāvokli, kurā mani necenšas nogalināt grupiņa magu ar dīvainiem vārdiem. Šoreiz mags ir tikai viens un viņu sauc Dominiks. Viņš bija solījies mani apmācīt un savu vārdu vīrietis noturēja. Sākumā man šķita, ka uzbrukšana ar mērķi iemācīt veidot vairogu, bija negodīga un cietsirdīga, taču tagad varu droši ņemt savus vārdus atpakaļ. Mans “mīļais” skolotājs acīmredzot nosprieda, ka visvieglākais apmācības veids ir iebiedēšana, un katru reizi, kad tam āzim šķita, ka es cenšos nepietiekami, viņš sāka uzbrukt. Sākuma es nodomāju :”Viņš man neko nenodarīs, tā ir vien spēle”. Mh, kā tad. Dominiks ar lielāko prieku pierādīja, ka es kļūdījos, kad ar spēcīgu enerģijas plūsmu aizlidināja mani tieši virsū kaktusam. Lai arī adatu šim “indivīdam” nebija daudz, tās bija lielas un tālas no tā, ko es varētu raksturot kā “mīkstu piezemēšanos”.

Sekojošajās dienās es uztvēru visu notiekošo krietni nopietnāk un dotajā brīdī mans ķermenis var uzskaitīt tikai kaktusa adatu atstātos punktus pa visām rokām un kājām, kā arī nelielu apsārtumu uz rokas, kad Dominika sūtītā uguns lode palidoja garām vien pāris milimetu attālumā. Labā ziņa – līdz ar necilvēcīgajiem treniņiem nāca arī rezultāts. Laika gaitā es iemācījos veidot uguns lodes, ciešamus vairogus un neslikti apguvu arī enerģijas plūsmas veidošanu. Tagad es spēju gāzt cilvēkus no kājām tāpat kā biju redzējusi to darām angļus (“gāzt” gan ir skaļi teikts, tas vairāk izskatās pēc spēcīga vēja plūsmas, kura traucē nostāvēt kājās). Dominiks veltīja lielu uzmanību arī prāta barjeru veidošanai – viņš vēlējās, lai es iemācos aizsargāt savu apziņu, tādējādi pasargājot to no nelūgtiem viesiem, piemēram, Džonatana un citiem angļiem. Es entuziastiski atbalstīju šo ideju, jo arī pati vēlējos aizsargāt savas domas no... Dominika. Mani joprojām neliek mierā tas, ka viņš spēj ierasties manā galvā bez aicinājuma. Diemžēl, tieši ar šo maģijas nodalījumu man gāja vissmagāk. Man izdevās norobežoties vien uz pāris sekundēm, taču, par laimi, skolotājs izskatījās apmierināts pat ar to. Pēc viņa vārdiem, tā ir mentālā spēja un prasa no citu klanu locekļiem milzīgu piepūli.

Ja sākumā manas attiecības ar tēvu varēja raksturot ar vārdu “neveikli”, tad tagad... nekas nav mainījies. Tas ir, mēs runājam krietni brīvāk, taču sarunas vienmēr atgriežas pie Dominika un kāzām, kuras tēvs tik ļoti gaida. Es pat biju lūgusi, lai Dominiks ielien viņa galvā un mazliet pagriež skrūvītes, lai viss tiktu aizmirsts, taču mags atteicās, aizbildinoties ar bīstamību. Nu ja, protams. Tā es arī noticēju. Pret pašas vaļu es nespēju uztvert to vieglprātīgi un melot. Tas mani nogurdina.

Dana šajā ziņā ir krietni saprotošāka un nevienu reizi nav pieminējusi šo tematu. Jāatzīst, ar laiku pat man nācās atzīt, ka viņa ir forša un dara tēvu laimīgu. Ko gan vēl vairāk var vēlēties? Tēvs uzvedas kā bērns, patstāvīgi ķircina apkārtējos, spēlē datorspēles, bet Dana tajā laikā ir ieņēmusi nopietno lomu. Viņa rūpējas par abiem bērniem (Jusefu un vīru), ik pa laikam pārmet vecākajam par pārmērīgu runātīgumu (lamāšanos) un atbild uz ķircināšanu ar vieglu smaidu vai pat pilnīgu ignorēšanu. Man nav ne jausmas kā viņai tas izdodas.

Dominika spīdzināšanas sarakstā bija palicis viens punkts un kaut kāda neizprotama iesmesla dēļ viņš nolēma par to atcerēties tad, kad es jau gulēju otrā gultas malā un biju pa pusei ieslīgusi miegā.

- Atceries, Džonatans pieminēja to, ka kaķi joprojām ienīst Teitu klanu, lai arī ir pagājuši jau gadsimti? – Vīrietis ierunājas, pārtraucot jau labu laiku ilgušo klusumu. Es nopūšos, vienlaicīgi atverot acis.

- Es atceros, ka pa nakti ir jāguļ. – Īgni novelku. – Derētu tev arī to atcerēties. –

Kā jau ierasts, es tieku noignorēta.

- Tas notika 16.gadsmitā. – Dominiks nosaka. Joprojām esot ar muguru pret viņu, es nobolu acis. Ir skaidrs, ka miegs viņam nenāk, un viņš nolēma aizgaiņāt prom arī manu. Paldies. Vienkārši paldies.

Neskatoties uz savu neapmierinājumu, es pagriežos uz otriem sāniem, lai ieraudzītu, ka viņš guļ uz muguras un veras griestos. Aizraujoša nodarbe.

- Jau tajā laikā Teitu klans skaitījās visvājākais. Jau tad pastāvēja depopulācijas problēma, jau tad viņi spītīgi nepieņēma savā sabiedrībā citu klanu locekļus, tādējādi nodrošinot to, ka līdz ar katru paaudzi dzima aizvien vārgāki bērni – gan veselības, gan arī maģiskā potenciāla ziņā. –

Vīrietis tik tikko ir sācis runāt, taču man jau sāk pulsēt deniņi, it kā vārdu uztveršana būtu pārāk grūts process. Galvā ataust miglainas atmiņas – tik tiešām, viņš bija sacījis, ka Teiti šobrīd ir visvājākais klans. Tas ir zaudējis savus apmērus un spēkus, tādēļ ir kļuvis par kārojamu medījumu citiem klaniem. Varētu teikt, ka šobrīd ir atvērta medīšanas sezona uz angļiem.

- Afrikāņi vēlējās izmantot klana slikto stāvokli un uzbrukt. – Dominiks turpina. – Viens no Teitu spiegiem par to uzzināja un nosūtīja ziņu. Viņiem bija burtiski pāris stundas laika sagatavoties. –

- Vienīgā lieta, kurā Teiti ir labāki par citiem, ir mentālā maģija. To viņi arī izmantoja. –

Es aizveru acis cerībā mazināt galvassāpes. Kāpēc tās parādījās tik pēkšņi?

- Izmantojot savas spējas, viņi mentāli ietekmēja visus kaķus, kuri atradās simtiem kilometru rādiusā. Viņi varēja izvēlēties jebkuru dzīvnieku, taču tieši kaķu tur bija visvairāk un tieši viņus bija visvieglāk ietekmēt – kaķi nepieķeras saimniekiem, viņu griba nevienam nepieder un to ir viegli ietekmēt. Piemēram, suņi pakļaujas savam saimniekam, tādēļ magam nāktos pavēlēt darīt ne tikai to, ko tas nevēlas, bet arī to, ka nevēlas saimnieks. Saproti? Tas ir lieks darbs. Teiti nevēlējās velti izšķiest spēku. –

Kāda joda pēc viņš man stāsta par kaut kādiem kaķiem NAKTS VIDŪ!? Un kāpēc viņš runā tik daudz, it kā speciāli stieptu stāstāmo? Kāda gan atšķirība kāpēc sērkociņu klans izvēlējās tieši kaķus, ne suņus?

- Kad afrikāņi ieradās, milzīgas kaķu armijas viņiem uzbruka. Lai arī šķiet, ka šie dzīvnieki neko nespēj izdarīt, kopā, kā saka, viņi ir spēks. Afrikāņi izlietojas visu savu maģiju un spēkus, lai atvairītu kaķu uzbrukumu un nolēma atkāpties, jo saprata, ka tādā stāvoklī viņiem nav nekādu izredžu. –

Tagad, droši vien, man vajadzētu izjust kaut kādas emocijas - pretīgumu, par to, ko angļi izdarīja ar kaķiem, vai žēlumu pret nabaga radījumiem, taču es jūtu vien galvassāpes, kuras liek ar pirkstiem iekrampēties spilvena malā, vienlaicīgi jau atsaucot atmiņā ceļu līdz aptieciņai. Tā atradās virtuvē... vai arī noliktavā?

- Afrikāņi atkāpās, Teiti atsvabināja izdzīvojušos kaķus no savas kontroles. – Dominiks turpina. – Diemžēl, neviens neņēma vērā to, ka kaķi nav no tiem, kam patīk būt kontrolētiem. Lai arī liekas, ka dzīvnieki neko nesaprot, tā nav. Visu savu dzīvi tie uzbruka Teitu klana locekļiem, bet pēcteči līdz pat šai dienai atceras par izdarīto, izrādot to ar visām savā darbībām. Tādēļ tavs... Halks vienmēr šņāca manā klātbūtnē. Es neko neesmu izdarījis, bet mani attālie senči gan. –

Man pār lūpām izlaužas kluss vaids, kuru es cenšos apslāpēt spilvenā. Kāpēc tik ļoti sāp!?

Dominiks pagriežas uz sāniem un uzlūko mani ar saprotošu skatienu. – Zinu,tas sāp, bet tas ir nepieciešams. –

- Kas? – Pār lūpām izraužas slāpets jautājums. Es pat esmu izbrīnīta, kad vīrietis atbild, jo pat es pati nedzirdēju sevis teikto.

- Kādā valodā, tavuprāt, es visu šo laiku runāju? – Viņš jautā, liekot man saraukt pieri.

- Latviešu, kādā tad vēl!? –

Iestājas klusums. Viņš runāja... Viņš taču runāja latviski?

Jo ilgāk es par to domāju, jo lielākas šaubas mani māc. Vai tā nebija vācu valoda? Vai arī spāņu? Es, šķiet, dzirdēju kaut ko krievu valodā...

- Atšķirībā no tev jau pazīstamās maģijas, valodas ir jau sākotnēji “ieprogrammētas” tavā maga sākuma komplektā. Tikko tu sadzirdi valodu, tavas smadzenes to pārveido tā, lai tu to saprastu. Vienā no mūsu pirmajām tikšanās reizēm tu izpļāpājies, ka redzēji Gabriela nāvi sapnī, vai ne? –

Ne tās labākās atmiņas, ja jautāsiet man.

- Jā. –

- Vai tevi neizbrīnīja tas fakts, ka tu saprati to, ko viņš teica, lai arī Gabriela dzimtā valoda ir portugāļu? – Dominiks jautā, kā vēloties uzdzīt man vēl lielākas galvassāpes. Protams, ka es par to nedomāju.

- Piedod, tur cilvēku galināja, es kaut kā nepievērsu uzmanību viņu vārdu apmaiņai. – Sarkastiski nosaku.

Dominiks klusē, kā vienmēr laizdams gar ausīm manas piezīmes. – Es tev izstāstīju stāstu visās sev zināmajās valodās, tagad arī tu proti tajās runāt. –

Es jūtos tā, it kā būtu pamatīgi piedzērusies un tagad nespētu atsaukt atmiņā neko no iepriekš notikušā. Cik valodās viņš te pļurkstēja? Katrā ziņā es netaisos protestēt. Es pārzinu vairāk valodu, nekā jebkurš tulks...

- Kāpēc es nevaru neko pateikt kādā no tām valodām? Es gribu, piemēram, runāt franciski. Kāpēc nekas nelien galvā, izņemot “bonjour”, kuru zināju jau iepriekš? – Neapmierināti jautāju, liekot Dominikam iesmieties.

- Tu gribi visu un uzreiz, ko? –

Protams!

- Pagaidām tu spēj vien pielāgoties. Ja ar tevi sāks runāt kāds francūzis, tu bez apdomas atbildēsi viņa dzimtajā valodā. –

Mana sajūsma mazliet noplok, taču es neesmu īstajā garastāvoklī, lai kaut ko iebilstu. Galva joprojām sāp.

Negaidīti Dominiks ar pirkstiem apņem manu plaukstas locītavu. Sāpes acumirklī mazinās, liekot atviegloti izelpot un uzlūkot viņi nakts pustumsā. – Kā..? –

- Mentālā maģija. Sāpes ir tavā galvā. – Vīrietis paskaidro, it kā tas būtu pašsaprotams. No domas, ka viņš šobrīd atrodas manās smadzenēs, jau atkal kļūst neveikli. Es paceļu skatienu, lai atrastu atbildi viņa skatienā – vai mags šobrīt skenē manas smadzenes? Viņš pats bija teicis, ka nedara to patstāvīgi, tomēr tagad, kad viņš ir nokļuvis līdz manam “sāpju centram”, vai tas nozīmē arī manu emociju/domu jušanu?

Kā jau vienmēr, sejā nav lasāma ne emocija. Galvā rodas jautājums – vai viņš pats apzinās, kad uzliek šo masku, vai tā ir apzināta darbība? Vai viņš prot slēpt savas emocijas vai arī viņam to vienkārši nav? Dominiks ir aizvērta grāmata aiz 20 slēdžiem, kura atrodas seifā. Liekas, es nekad nespēšu to atvērt. Kāpēc mani vispār tas interesē? Pašā mūsu pazīšanās laikā es spēju domāt vien par to, ka vīrietis ir kaitinošs un varētu vienkārši pazust no manas dzīves. Šobrīd tāda iespējamība mani biedē...

Tikpat negaidīti kā satvēris, mags atlaiž manu roku. – Viss labais nāk pa bišķiņam. –

Pēc šiem vārdiem viņš tik tikko manāmi nosmīn un pagriežas uz otriem sāniem.

57 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000