Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
49

Mani pamodina neierasti liela svelme. Miegainā apziņa lēniem solīšiem sāk atgriezties reālajā pasaulē, atstājot sapņu valstību aiz muguras. Pakāpeniski visas piecas maņas aktivizējas, ļaujot man saklausīt putnu skaļo dziedāšanu aiz loga un sajust patīkamu smaržu. Veļaspulvera aromāts mijās ar kaut ko, kam nemaz nav nosaukuma... Man tā atgādina siltumu. Siltuma smarža, jā. Siltums, kas mijās ar tik tikko izšķiramu zaļās tējas smārdu.

Līdz ar ķermeņa atmošanos mani sasniedz arī nervu impulsu sūtītās ziņas. Mana piere, roka, plecs un neliela daļa kakla sūta man ziņojumus par to, ka esmu pieskārusies kaut kam pārkārsušam. Joprojām pusmiegā es paveru plakstiņus, lai aplūkotu temperaturas svārstību iemeslu un...

Bļāviens!

Kopš pašas bērnības man ir paradums miegā kaut ko cieši apņemt. Kādreiz tie bija rotaļu lācīši, tad spilveni un tagad pa rokai patrāpījās cilvēks, kura apskaušana manā prātā ir pielīdzināma ar šausmu filmu. Dominiks! Esmu sarāvusies embrija pozā, galvu piespiedusi vīrieša krūtīm, bet brīvā roka ir uzgūlusies viņa sāniem, it kā tas nebūtu nekas īpašs. Uzreiz kļūst skaidrs, ka miegā mans pašsaglabāšanās instinkts nedarbojas.

Pirmā doma :”BĒGT”. Otrā doma :”NEPAMODINĀT DOMINIKU”. Trešā doma :”BĒGT, NEPAMODINOT DOMINIKU!”

No sirds cerēdama, ka vīrietim ir ciešs miegs, es uzmanīgi atvelku roku tālāk, tad tikpat uzmanīgi pabīdu visu ķermeni. Paralēli šai sarežģītajai operācijai, man nākas ignorēt pašas dumjās domas, kuras īpaši aizrautīgi salīdzina mani ar bruņurupuci Nindzju. Neatraudama acis no guļošā Dominika, es piesardzīgi bīdos aizvien tālāk un tālāk. Pirms miega es biju centusies piekukuļot savu skolotāju ar divām segām un spilveniem, taču viņš nelaikā ieslēdza savu spītību un kategoriski atteicās gulēt uz grīdas. Pats vainīgs!

Plauksta kārtējo reizi pasniedzas tālāk, lai atrastu nākamo atbalsta punktu, bet uzduras vien uz tukša gaisa. Sasodīts! Es biju no tiesas pārliecināta, ka gultas mala ir tālāk.

Taču process ir sācies, un es vairs nespēju to apstādināt. Esmu jau paspējusi pārnest svaru uz ķermeņa augšdaļu, kas man maksā ļoti neveiklu kritienu.

Es paspēju vien tik daudz, lai ar vienu roku mīkstinātu piezemēšanos, tādējādi paglābjot jau tāpat cietušās un sāpošās ribas. Tā nu es attopos ar kājām uz gultas, bet korpusu uz zemes. Pati grācija, ko lai vēl saka?

Nolamājusi pati sevi, es novelku arī kājas uz grīdas. Par brīnumu, tamlīdzīga neveiklība neradīja skaņas triecienu un Dominiks turpina gulēt tikpat netraucēti kā iepriekš.

Es uzmetu skatienu pulkstenim. Četri no rīta. Es gulēju... 16 stundas?! Acīmredzot es novērtēju savu nogurumu krietni zemāk nekā tas bija patiesībā. Toties tagad esmu droša, ka vairs neaizmigšu. Miegs man nenāks vēl krietnu laiku.

Basajām pēdām plakšķot pret vēso flīžu grīdu, es piesoļoju pie loga un nopētu pilsētu, kura, atšķirībā no manis, joprojām guļ. Vien laternu vientuļās gaismas izgaismo saules apskādētās ielas. Viena no tām ir tik tuvu mājai, ka nav pat īpašas nepieciešamības pēc papildus gaismekļiem.

Neskatoties uz to, es izklaidīgu paceļu savu plaukstu. Es biju redzējusi kā rudmatis radīja uguns lodes savu pirkstu galos. Lai arī tas nenesa īpašu prieku Dominikam, man uguns likās iespaidīga. Es pati esmu spējīga aizdedzināt vien priekšmetus, kaut ko, kam ir materiāls degšanai. Pirkstu gali? Tos gan es vēlētos saglabāt.

Pašas zinātkāre tomēr uzvar cīņā ar piesardzību. Es paceļu rādītājpirkstu gaisā un mērķtiecīgi to nopētu, ignorējot domas par to, cik muļķīgi šobrīd izskatos. Galvenais ir atcerēties divas lietas :

Izmantot mazu maģijas apjomu. Labāk mazāk nekā vairāk. Esmu visai droša, ka tēvam šī māja joprojām ir nepieciešama. Nenodedzināt pašai sevi. Tikpat droša esmu par to, ka tēvam ir nepieciešama meita.

Ko man mācīja ķīmijā? Degšanai ir nepieciešams skābeklis... Labi, Talij, tev tikai jāiedomājas, ka tieši virs tava pirksta aizdegas mazs skābekļa pikucītis. Pavisam mazs. Teiksim, 2x2cm. Uz priekšu.

Galvā skandēdama jaunizdomātu dziesmu, kuras piedziedājumā reizi no reizes atkārtojas teikums :”Nenodedzini sevi un citus”, es koncentrējos. Dominiks bija minējis, ka maģija ir muskulis. Kačājies, Talij, kačājies!

Pustumsā iedegas maza dzirksts. Tik sīka, ka ir gandrīz neredzama. Laikam būšu tomēr pārspīlējusi ar piesārdzību. Uzmanīgi, kā liedama ūdeni no vienas pudeles otrā, es pielieku mazliet vairāk enerģijas. Maģija acumirklī pakļaujas pavēlei. Liesma izplešas, patīkami sildot pirkstu galu, taču nenodarot tam nekādu kaitējumu. Es gluži kā apmāta vēroju uguni, šķietami nekontrolējamu garu, pildot ik katru manu iegribu.

- Pieliec mazliet vairāk enerģijas, liesma tev neko nenodarīs, ja tu to neļausi. –

No pārbīļa es salecos un atsitos ar muguru pret logu. Liesma noreaģē uz pēkšņo adrenalīna pieplūdi gluži kā aizdedzināts sērkociņš uz aerosolu – tā izplešas uz visām pusēm, brīnumainā kārtā neapdedzinot mani pašu. Es tūliņ pilnībā aprauju maģijas padevi un uguns paklausīgi izzūd, atstājot pēc sevis vien dūmu mākoni.

Vien tagad es atļaujos uzlūkot Dominiku, kurš nevainīgi guļ gultā, aizlicis vienu roku aiz galvas.

- TU NEDRĪKSTI TĀ BIEDĒT CILVĒKUS! – Nokliedzos, vien pēc tam saprazdama, ka četros no rīta vairums cilvēku guļ. Iestājas klusums, mums abiem saspringti gaidot reakciju no citiem mājas iemītniekiem. Tā neseko.

- Cik ilgi tu esi nomodā? – Krietni klusāk jautāju, tonī joprojām dzirkstot aizkaitinājumam. Ja vīrietis turpinās mani biedēt, agri vai vēlu es vienkārši neizturēšu un uzkāršu viņam zvaniņu kā govīm. Vismaz es vienmēr zināšu, kad viņš ir tuvumā.

- Stundas divas. – Vīrietis attrauc, liekot manai elpai ieķerties kaklā. Divas stundas!? Es piecēlos labi ja piecas minūtes atpakaļ, kas nozīmē, ka...

- Ja tu turpināsi man miegā uzmākties, tu pati gulēsi uz grīdas. – Dominiks pavēsta, kā nolasījis manas domas. Šoreiz esmu pateicīga pustumsai istabā, jo pretējā gadījumā vīrietis tagad redzētu manus nosarkušos vaigus. Kāpēc es nepaprasīju tēvam papildus spilvenu? Kāpēc pašas ķermenis mani tā pieviļ?

- Tu varēji vienkārši pabīdīt mani tuvāk otrai gultas malai. Neesi jau tāds vārgulis. – Atcērtu, par spīti mulsumam, netaisīdamās atzīt savu sakāvi.

- Es to darīju, bet tu ar pārsteidzošu uzstājību vienmēr atgriezies. Ja tu tik mērķtiecīgi mācītos maģiju, tu jau sen varētu iztikt bez manis. –

Jauki, tagad izrādās, ka es viņam uzmācos šo vārdu vistiešākajā nozīmē.

- Pats vainīgs. Es tev piedāvāju gulēt uz grīdas, tu atteicies. –

Es nu nebūšu tā, kas atzīs vainu.

Vīrietis jau paver muti, lai kaut ko teiktu, kad istabā kaut kas klusi iepīkstas. Pēdējā laikā cietušā psihe uzreiz iedomājas granātas, spridzekļus un citas “patīkamas” lietas, kuras varētu pīkstēt pirms sprādziena, taču Dominiks paliek mierīgs. Viņa acis vēro kaut ko pie griestiem. Ugunsdrošības signalizācija. Manis radītie dūmi jebkurā mirklī sasniegs ierīci un tā sāks baurot simtreiz skaļāk.

- Atver logu. – Dominiks pavēl, vienlaicīgi pieceldamies kājās.

Es paklausīgi izpildu pavēli. Skolotājs tajā laikā izpilda dīvainu kustību gaisā un pelēkie dūmi pārvēršas par nelielu gaisa gredzenu, kurš ar apskaužamu precizitāti izlido ārā pa logu.

Vīrietis novēršas no sava meistardarba un atver atvilktni mazajam naktsskapītim pie gultas. No tā tiek izcelts maks un telefons.

- Telefons nedarbojas, bet makā joprojām ir nauda un kartes. Šodien mums vajadzētu aiziet uz veikalu, iegādāties apģērbu. – Viņš mierīgā tonī paziņo.

- Arī mans telefons ir miris. – Nosaku, balsī ieskanoties skumjām. Es biju to iegādājusies vien pāris mēnešus atpakaļ un tagad tas vairs nedarbojas. “Super”.

- Man vajag pazvanīt Rebekai, lai viņa parūpējas par Halku. Arī skolotājai jāaizsūta īsziņa. – Ieminos, nedroši uzlūkodama skolotāju. Godīgi sakot, es neticu, ka viņš atļaus to izdarīt.

- Tu nosauci kaķi par Halku? –

Es nobolu acis. Lai arī Dominiks ir mags, viņš ir un paliek vīrietis. Pilnīgi citas prioritātes.

- Jā, es viņu nosaucu par Halku, nenosodi mani. –

Vīrietis, šķiet, nosmīkņā, taču tādā apgaismojumā es nespēju būt droša.

- Labi, vēlāk tiksim pie vienreizējiem telefoniem, apģērba un vēl pāris sīkumiem. –

 Autors: Believe In Magic Svešs mantojums | 32
0
49

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [3]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
9K116 avatars
Medaļa NostradamsMedaļa Dienas domaMedaļa Rainis
  9K116 12.09.17 15:45
 
2
0

Pirmā doma: ”BĒGT”. Otrā doma: ”NEPAMODINĀT DOMINIKU”. Trešā doma: ”BĒGT, NEPAMODINOT DOMINIKU!”

Made my day

Bet cik tad viņiem tās naudiņas ir līdz, lai ieviestu gan drēbes, gan telefonus?

9K116 avatars
Medaļa NostradamsMedaļa Dienas domaMedaļa Rainis
  9K116 12.09.17 17:06
 
2
0

atbildot uz zozo komentāru "Es domāju, ka Dominikam, kā jau magam, noteikti... " Btw, personāžam vārdā Ļesņid no viena krievu fantasy gabala bija mētelis ar aiztelpas (podprostranstvennij) kabatām, kurās viņš nēsāja līdz veselu kaudzi visāda hlama jebkuriem dzīves gadījumiem Ja es pareizi atceros, viņam tur bija pat aviācijas dauzstobru ložmetējs ar munīcijas rezervēm.

zozo avatars
Medaļa TrumpeMedaļa SviestmaizeMedaļa Spoks
  zozo 12.09.17 16:52  
 
0
0
atbildot uz 9K116 komentāru " Pirmā doma: ”BĒGT”. Otrā doma: ”NEPAMOD... "Es domāju, ka Dominikam, kā jau magam, noteikti būs kaut kas iekrājies un, piekrītu, lieliskas teksta rindas